Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Sods par sēšanos pie stūres bez derīga medicīniskās komisijas atzinuma ir visai ievērojams, lai neteiktu vairāk. Par laimi, šis parbaudījums līdz pensijas vecuma cilvēkiem ir tikai reizi desmit gados. Un tomēr, cik nozīmīgas ir šīs pārbaudes un, cik mediķu atzinumi ir ticami?

Kāds mūsu lasītājs pavisam nesen saskāries ar gluži nevainīgu autovadītāja medicīnisko komisiju un labprāt dalās savos piedzīvojumos, atziņās un ieteikumos.

“Sākšu ar brīdinājumu, ieteikumu vai pat lūgumu – ja pienācis laiks doties uz medicīnisko pārbaudi, dariet to tikai un vienīgi pie sava ģimenes ārsta! Par to pārliecinājos piesakoties komisijai medicīnas centrā ar gluži īsu un maz ko izsakošu nosaukumu.

Tā kā līdz derīgas medicīniskās izziņas beigām bija atlikusi vien nedēļa, nolēmu to nokārtot pēc iespējas ātrāk un tuvāk mājai. Pieteicos reģistratūrā, uzzināju, ka pakalpojuma cena ir 30 eiro un, ka līdzi jāņem personas apliecinošs dokuments un vienalga kādas kvalitātes foto. Viss šķita vienkārši līdz brīdim, kad norunātajā laikā ierados medicīnas centrā. Iesākumam par savu naudu biju spiests nogaidīt apmēram 40 minūtes, jo dakteri nebija laikus ieradušies darbā. Sīkums, kurš mūsu medicīnas sistēmai nav nekas pārsteidzoš. Pirmajā kabinetā man rūpīgi ar kaut ko izurķēja abas ausis un lika atkārtot ar milzu akcentu izteiktus čukstus. Paraksts un daktera zīmogs apliecināja, ka no šī viedokļa autovadīšanai esmu derīgs.

Nākamais kabinets mani sagaidīja ar gados jaunu dakterīti, kurš ķērās pie redzes pārbaudes. Pēc dažādām ekzekūcijām, beidzot nonācām pie ierastā pārbaudes veida – cipariņu vērošanu uz sienas. Veiksmīgi tiku galā ar visām ciparu rindām, līdz pēdējā rindā, kur simbolu izmērs ir labākā gadījumā pāris milimetri, sajaucu 3 ar 8. Ar to bija gana, lai medicīniskā kartē saņemtu norādi, ka automobili varu vadīt vienīgi brillēs! Apjautājos dakterim, vai autovadītājam obligāti jāvar saskaitīt visas simtkāja kājas desmit metru attālumā, taču lēmums palika nemainīgs. Arī jautājums – kādi tieši ir redzes kritēriji autovadītājam, palika bez atbildes. Lieki piebilst, ka pats dakteris sažmiedza acis un piegāja pie sienas teju dažu centimetru attālumā, lai pārliecinātos par manu nosaukto cipariņu pareizību. Protams, bez brillēm…

Noslēdzošais etaps medicīniskās apskates ciklā – vietējās nozīmes ģimenes ārsta profesionālais verdikts. Enerģiska vecmāmiņa vicināja man gar degunu neirologa amurīti, uzsita pa ceļgalu (tiesa gan trāpija krietni zemāk), lika izpildīt amerikāņu alkohola testu ar pirkstu pie deguna un… izmērija asinsspiedienu! Ar to arī bija gana, lai man, sportiskam vīrietim labākajos gados diagnosticētu hipertoniju, sirds mazspēju un asinsvadu problēmas. Pats par sevi saprotams, tādam pa pusei mironim vadīt automobili ir kategoriski aizliegts.

Protams, nevienas analīzes un diagnostikas pēc tam man neuzrādija nekādus veselības un vēl jo vairāk – sirds problēmas. Protams, divi savstarpēji nepazīstami acu dakteri noplātija rokas neziņā, kur manai redzei varētu piesieties. Labākā gadījumā 0.2 okulārus ar plus zīmīti atšķirībā no komisijas novērotā mīnus viens.

Varbūt šis fakts mani nepārsteigtu, jo kuram gan negribas papildus ienākumus. Ja piekristu veikt simtiem eiro dārgas diagnostikas lepnajā medicīnas centrā, gan jau akmenī cirstā terapeites diagnozes pazustu kā nebijusi un pēc “acu ārstēšanas” pazustu arī mīnus viens un ieraksts par obligātām brillēm. Pārsteidza vairāk tas, ka pirms neilga laika divi mani radinieki 76 un 80 gadu vecumā bez ierunām saņēma atļauju vadīt auto. Tiesa gan vienam no večukiem veikta sirds operācija, saliktas vismaz desmit šuntes, nomainīts ceļgals pret protēzi, lai saskatītu mazdēlu jāuzvelk biezas brilles un katru dienu jāapēd tik daudz zāļu, cik pietiktu visai vietējās slimnīcas nodaļai uz nedēļu. Otrs večuks ļoti reti mēdz būt skaidrā prātā, bet, ja notiek brīnums, tad telefonā bļauj tā, ka bez telefona var labāk sadzirdēt. Lieki piebilst, ka bez dzirdes aparāta vīriņš nesaklausītu pat debesu zvanus.

Protams! Atļauju piedalīties ceļa satiksmē, sēžot pie stūres un ne pasažiera krēslā, es saņēmu. Arī brilles man nevajag. Tiesa gan, tas prasīja daudz laika, daudz naudas un apņēmību pierādīt, ka neesmu delfīns. Neuzkāpiet uz maniem grābekļiem! Pa gabalu no komisijām lepnos centros. Aidā pie sava vecā labā ģimenes ārsta!”