Viņš nomira uzreiz, pat neapjēdzot notikušo. Protams, ja tas maina situāciju
Negribās nedēļu sākt ar skumjām domām, taču citu vienkārši nav. Nav kur rasties, jo paši izvalbītām acīm meklējam sev galu un tad pasniedzam to kā sensāciju. Seši noslīkuši cilvēki vienā dienā, divi bojāgājušie Latvijas ceļos, gandrīz divi desmiti alkohola reibumā pie auto stūres un pāris simti policistu izrakstīti protokoli par ātruma pārsniegšanu. Vismaz divtik vēl fotoradaru fiksētās ģīmetnes…
Un smieklīgākais, ka vainīgi ir visi, izņemot mēs paši. Ceļu inženieri uzbūvējuši pārāk taisnu, pārāk šauru, pārāk vienmuļu ceļu. Pie Ineša ezera kaķpēdīņu grāvja neviens nav uzbūvējis glābšanas staciju. Neviens nav skrējis ar sarkanu karogu gar ceļa malu un brīdinājis, ka priekšā ir policijas patruļa…
Vai tiešām jāsāk ticēt melnajai, baltajai un nu arī varavīksnes krāsu maģijai? Buršanās, lāsti, ļaunās acis? Kāds svešu galaktiku jokdaris uzlicis mums pašiznīcināšanās gēnu?
Mēs metamies kaunināt tēvu, kurš alu sadzēries stāvēja upē līdz uzacīm, lai izglābtu dzīvību divām meitenēm. Bet mēs uzskatām par normālu parādību, ka skaidrā prātā pieļaujam savas meitas noslīkšanu. Ka pie pilnas apziņas pārsniedzam ātruma noteiktās robežas, radot iespēju viņsaulē doties pašam un līdzi paķert vienu otru nevainīgo, kas gadījies ne tajā vietā un ne tajā laikā.
Ceļa posmā no Skaistkalnes līdz Vecumniekiem mūs sestdienas pievakarē apdzina kāds Audi brašulis. Apdzina četras reizes. Ik reiz pēc bīstamā manevra uz šaurā un līkumotā ceļa, varonis piestāja, lai kaut ko paņemtu no bagāžnieka, pačurātu, nokasītu mušu no stikla. Un auto sēdekļos par tēta varonību jūsmoja divi padsmitgadīgi bērneļi un droši vien sieva ar cigareti zobos.
Kungi un dāmas! Varbūt aizejiet pie kādas purvu tantiņas, lai noņem lāstu? Dzīvot ir skaisti!
Komentāri: