Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Franču aviācijas pionieru Avions Voisin sauszemes braucamie

8 Jan 2016

Brāļi Gabriels un Šarls Vuazeni guvuši pasaules slavu ar to, ka no 1906.- 1907. gadam uzbūvēja un izmēģināja pirmo, lidot spējīgo aeroplānu Eiropā. Brāļu Vauzenu radītais biplāns atšķīrās no brāļu Raitu aeroplāna ar to, ka spēja pacelties gaisā patstāvīgi. Raitu lidaparātam bija nepieciešama speciāla katapulta.

Avions Voisin lidaparātu ražotne atradās Issi le Mulino ,Parīzes piepilsētā. Tur tapa gaisa kuģi ar vienlaidmetāla korpusu. Lidmašīnas karkasu no tērauda trubām ‘’apšuva’’ ar ‘paneļiem no vieglā, izturīgā alumīnija. Šāda konstrukcija bija izturīgāka pret lodēm kā tradicionālie, auduma korpusi. Sākoties Pirmajam Pasaules karam Francijas valdība parakstīja līgumu par lidmašīnu piegādi armijai ar brāļu uzņēmumu. Ar bumbvedējiem izdevās labi nopelnīt.

Vecākais no brāļiem, Šarls Vauzens gāja bojā auto katastrofā 1909. gadā. Pēc Pirmā Pasaules kara gabriels Vauzens vairs nevēlējās ražot nogalināšanas ieročus un 1919. gadā pievērsās automobiļu projektēšanai. Sanāca tā, ka nesaskaņu dēļ no Panhard Et Levassor aizgāja konstruktori paņemot līdzi iestrādnes un šasijas, eksperimentālo paraugu. Sākumā viņi devās pie Andrē Sitroena, kurš izrādīja interesi, bet pārdomāja. Savukārt Vauzena kungs gan nopirka skices, dokumentāciju un šasijas prototipu. Turklāt piedāvāja konstruktoriem strādāt kopā. Tā 1918. gada vasarā lidaparātu rūpnīca sāka pārtapt automobiļu ražotnē.

Vauzena nopirktais prototips, kā visi tā laika Panhard Et Levassor auto, bija apgādāts ar bezvārstu motoru. Tajā par gāzu sadali atbildēja čaulas. Šādu sistēmu sauca par Naita motoru, jo to izgudroja Čarlzs Īels Naits ( Charles Yale Knight). Dzinējs bija vienkāršs ekspluatācijā, darbojās bez trokšņa, bet vienīgi ’’rijīgs’’. Tas tērēja daudz eļļas un izplūdes gāzes tāpēc bija savdabīgi zilā krāsā.

Kā aviācijas inženieris un pilots Vauzens plaši izmantoja alumīnija sakausējumus. Avions Voisin izlaida vieglus, elegantus un dārgus automobiļus. Par pirmo Avions Voisin modeli kļuva C1. To lika kopā steigā, jo vēlējās pabeigt uz Vauzena dzimšanas dienu. Kad jubilārs piesēdās pie stūres, atklājās, ka auto brauc atpakaļgaitā. Nepareizi saliktais aizmugures tilts nesabojāja pirmā testa brauciena prieku. Nonāca pie secinājuma, ka bremzes vajadzīgas ne tikai aizmugurējiem, bet arī priekšējiem riteņiem. Nākamajos modeļos tas tika ņemts vērā.

Sākotnēji Avions Voisin mašīnas pie pircējiem nonāca kā šasijas, kuru virsbūves īpašnieks uzticēja būvēt virsbūvju ateljē. Taču vecie kariešu būvētāji neņēma vērā masas un jaudas attiecības. Tāpēc Vauzens pats sāka būvēt arī virsbūves.

Modeļa C2 prototips parādījās 1920. gada Parīzes automobiļu izstādē. Apmeklētāju pūlim mutes palika vaļā, jo auto lepojās ar 12 cilindru, bezvārstu motoru, kura darba tilpums bija vairāk nekā septiņi litri. Ieskaitot atpakaļgaitu pārnesumu kārbā bija tikai trīs pakāpes. Starteris, vienlaikus, pildīja arī ģenerātora pienākumus. Sajūga vietā bija hidrauliskā uzmava. Sērijveida ražošanā šāds brīnums nenonāca pārāk lielās pašizmaksas dēļ.

12 cilindru motors Avions Voisin, tomēr, parādījās desmit gadus vēlāk modelī C20 un daudzas prototipā C2 redzētās lietas nonāca sērijveida modeļos.

Avions Voisin izgatavoja nedaudz pāri tūkstotim spēkratu un arī starp tiem grūti atrast vienādus, jo ražotne nebija piemērota liela apjoma auto būvei. Nebija pat konveijera un mašīnas tapa kā lidaparāti stāvot uz vietas. Daudz ko veica ar rokām. Vauzens arī neuzskatīja sevi par lielo auto ražotāju, bet viņa mašīnas tapa kā inženieru mākslas darbi.

Avions Voisin klientu lokā bija aviācijas rūpnieks Berge, pilots ass Nunžessers, rakstnieki Anatols Fransun Herberts Velss, arhitekts Lekorbizjē, franču aktieris un dziedātājs Moris Ševaljē, kino aktieris Rudolfo Valentīno un paats Francijas prezidents.

Vauzenam patika eksperimentēt ar rindas dzinējiem. Divpadsmit cilindru motors tapa novietojot divus sešu cilindru dzinējus vienu aiz otra. Astoņu cilindru, priekšējās piedziņas auto pagrieziena rādiuss uz vienu pusi sanāca vairākas reizes lielāks nekā uz otru pusi. 1923. gadā tapa Laboratire Grand prix sacīkšu auto ar nesošo, monokoka virsbūvi. Tāds nosaukums, jo sacīkšu auto pēc būtības bija kā pārvietojamā laboratorija. Auto nelielais radiators ar ventilatoru kalpoja kā dzesēšanas sistēmas sūkņa pievads. Virsbūves stilu Gabriels Vauzens izveidoja kopā ar uzņēmuma darbinieku Andrē Noelu. Noels par prioritāti uzskatīja vieglo svaru, bagāžas nodalījuma ietilpību un dizaina stūrainās līnijas.

Voisin C28 automobilis maksāja par ceturtdaļu dārgāk nekā Bugatti 57. Auto garums bija 4,8 metri, bet pašmasu izdevās saglabāt 1150 kg robežās.

Trīsdesmito gadu sākumā Gabriels Vauzens vairs nevarēja samaksāt saviem zīmētājiem. Tā Andrē Lefevers, ar rekomendācijām kabatā, devās pie Citroen, kur izveidoja Traction Avant, 2CV un DS automobiļus liekot lietā pie Vauzena gūto pieredzi.

Avions Voisin bankrotēja 1938. gadā un par pēdējo ražojumu kļuva modelis C28 ar Naita motoru. No 1935.- 1937. gadam izlaida 61 šādu mašīnu.

Pēc Otrā Pasaules kara Avions Voisin bijusī rūpnīca tika integrēta bijušā aviācijas dzinēju ražotāja Gnome Et Rhone uzņēmuma sastāvā.

Šis uzņēmums bija Avions Voisin galvenais kreditors un dzinēju piegādātājs, kuru nacionalizēja 1945. gadā. Parīzes automobiļu izstādē, 1950. gadā parādīja Biscooter Voisin mazlitrāžas spēkratu ar 125 kubikcentimetru motoru no Gnome Et Rhone. Motors atradās auto priekšpusē. Vēlāk tapa Moljā kunga izstrādāts spēkrats ar dzinēju aizmugurē kuru nosauca par jauno Biscooter Voisin.