Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Jau rakstot par Franklin automobiļu marku pieminēju, ka 1947. gada Tucker automobilim uzstādīja sešu cilindru, Franklin helikoptera opozītmotoru, kuru ražoja priekš Bell lidaparāta.  Šodien pastāstīšu par dzīves laikā nenovērtētā ģēnija Prestona Takera atstāto mantojumu autobūves vēsturē.

Prestons Tomas Takers ( Preston Thomas Tucker, 1903.- 1956.) Pēc Otrā pasaules  kara sāka darbu pie Tucker automobiļa izstrādes.  Takera kungs bija novators, vientuļais izgudrotājs, kurš gribēja piepildīt savu sapni radot ‘’nākotnes automobili’’. Konkurentiem no lielā trijnieka General Motors, Ford un Chrysler Takera plāni bija kā dadzis acī.

Savu karjeru 1903. gada 21. septembrī dzimušais Takers uzsāka kā izsūtāmais zēns Cadillac kompānijā. 1920. gadā Takers sāka dienestu policijā, kur nostrādāja 10 gadus. Pēc tam sekoja darbs Memfisā, Tenesī štatā. Tur viņš tirgoja Studebaker automobiļus Mitčela Duliana ( Mitchell Dulian) salonā. Īsu brīdi bija reģionālais pārvaldnieks firmā Pierce Arrow. 1933. gadā Takers atgriezās Detroitā, kur atvēra Dodge dīlercentru. Viņš interesējās arī par autosportu. 1935. gadā Takers kļuva par Indy 500 sacīkšu komandas Miller-Tucker līdzīpašnieku. Līdz Otrajam pasaules karam viņiem ar auto speciālistu Hariju Milleru ( Harry Miller) izdevās uzbūvēt vairākus oriģinālus modeļus. Kopš 1940. gada Takers vadīja aviācijas dzinēju ražotni.

Kas attiecas uz mūs interesējošo auto nozari, tad pēc kara General Motors, Ford un Chrysler piedāvāja ‘’uzsildītus’’ trīsdesmito gadu modeļus, bet Takera lolojums, kuru stādīja priekšā kā prototipu potenciālajiem investoriem 1947. gadā, bija kā nākotnes automobilis jau šodien. Auto iesākumā bija kā Tucker Torpedo sports, bet beigās iznāca Tucker 48 sedans.

Tika dibināta akciju sabiedrība ar kapitālu 25 milj. USD. Par jauno auto Amerikas iedzīvotāji izrādīja interesi. Takera uzņēmumā jau strādāja vairāki simti darbinieku un sērijveida modelis Tucker Torpedo tapa 10 mēnešu laikā. Tucker Torpedo trešais, priekšējais lukturis atradās vidū un griezās līdzi stūrei. Par īstu revolūciju uzskatāmi centieni pasažieru drošības jomā.  Tucker mašīnās bija drošības jostas un drošie stikli. Vējstikls liela trieciena gadījumā izlidoja no rāmja, bet priekšējā paneļa apdare bija mīksta.

Pie inovācijām pieder degvielas iesmidzināšana un disku bremzes.

Ļoti svarīgs automobilim bija dizains, kur nolasāms pecdesmito gadu stils tātad solis nākotnē. Tucker Torpedo dizaina autors bija Auburn-Cord- Duesenberg stilists  Aleksandrs Tremulis ( Alexander Tremulis) . Plānots bija, ka motocikla tipa spārni griezīsies līdzi riteņiem, bet to ideju nolika malā. Savukārt trīs priekšējie lukturi palika no sākotnējā Torpedo dizaina.  Auto  riteņu bāze bija 128 collas.  Torpedo, spārnos iegremdēto  pamata lukturu izbīdīšanos un ieslēgšanos regulēja, toreiz vēl nepazīstamie, fotoelementi. Vadītāja sēdeklis atradās uz garenass, bet pasažieri sēdēja sānos. Jau minētais helikoptera motors, ar 5,5 litru darba tilpumu un ūdens dzesēšanu,  atradās astē. Dzinēja kompresijas attiecība bija 7:1 un motoram uzstādīti hidrauliskie vārstu bīdītāji, bet katram cilindram atsevišķa izplūdes vadība.  Reklamētā jauda bija 150  zs , bet reāli mašīna bija nedaudz jaudīgāka.

Spēkratam bija atpakaļskata periskops, bet mērinstrumentu rādījumi projicējās uz vējstikla. Pārnesumu kārba automātiskā ‘’Tuckermatic’’, kas sastāvēja no mazāk nekā 30 pamata detaļām. Balstiekārta neatkarīgā. Ne visi jaunievedumi izrādījās darboties spējīgi vēlāk sērijveida modelī, bet vienalga priekš lielā auto ražotāja trijnieka Torpedo bija kā laika mīna. Torpedo maksimālais ātrums pārsniedza 200 km/h. Transmisijai bija daudz defektu un sērijveida modelī to nomainīja uz četru pārnesumu manuālo kārbu ar elektrisko pārnesumu izvēli. Tāpat varēja dabūt pārveidotu Cord pārnesumu kārbu. Sērijveida modelis nebija tik futūristisks, bet dzinējs, arvien, atradās aizmugurē. Spēka agregāts bija uzticamāks kā eksperimentālajā modelī, tomēr tam netrūka problēmu. Sērijveida modeļa garums 5,56 metri, maksimālais ātrums 120 jūdzes stundā, bet ieskrējiens līdz simtam 10 sekundēs. Cena bija 2450 dolāru. Lai nepieļautu, ka Takera kungs pirmais nopelna ar aerodizaina automobili, konkurenti iesaistīja valsti. Viens no ASV ministriem nāca no General Motors. Takeram traucēja slēgt izdevīgus līgumus par ražošanas izejvielu iepirkšanu,  konkurenti iesūtīja ražotnē spiegus un beigās ASV finanšu policija ( Securities Exchange Commission) iesūdzēja Takeru tiesā par akciju sabiedrības statūtu pārkāpšanu .  Vēlāk Takers tika attaisnots.

Kopā paspēja izgatavot 51 automobili, bet plānotais ražošanas apjoms bija 300 000 mašīnu gadā. Prestona Takera sapni iznīcināja, jo tas bija piepildījies par agru. Viņš mēģināja Brazīlijā uzsākt nedārga, sporta automobiļa  Tucker Carioca ražošanu pēc grāfa Aleksandra Sahnovska projekta. Šo projektu neizdevās realizēt Takera veselības problēmu dēļ. Takera kungu uzskata par īsta auto marketinga atklājēju ilgi pirms Lī Jakokkas ( Lee Iacocca).

Daži retie privāto kolekciju eksemplāri, pat pēc vairākiem tūkstošiem kilometru, darbojas labi ar atzīstamu degvielas patēriņu.

Tucker akcionāru vidū bija slavenā kinorežisora Frensisa Forda  Kopolas tēvs. Režisors uzņēma filmu ‘’Takers: Cilvēks un viņa sapnis’’. Filmas autora garāžā vieta atradusies diviem Torpedo automobiļiem.  Iespējams, ka tur sanāks stāsts Zvaigžņu auto rubrikai.

Kristiāns Andersons