Kurš ņirgājas par slimiem cilvēkiem? Autostāvvietas pie medicīnas iestādēm
Lielākoties medicīnas iestādes un, konkrētāk slimnīcas, apmeklē tie, kam nepieciešama medicīniskā palīdzība. Protams, arī medicīnas iestādes personāls, bet tiem ir sava stāvvieta vai atļauja iebraukt slimnīcas teritorijā un neierobežotu laiku. Parastajiem mirstīgajiem šādas opcijas nav.
Kāds AUTODROMS lasītājs no Kurzemes padalījies novērojumos un pārdomās pēc slavenās Stradiņa slimnīcas apmeklējuma. Slimnīcas, kur cilvēki pelna piecciparu algas!
Gluži parasts Stradiņa slimnīcas apmeklējums var izvērsties par murgu gadījumā, ja dodaties daktera meklējumos ar automobili. Sirdzējam bieži vien tā ir vienīgā iespēja saņemt nepieciešamo palīdzību. Un tomēr viss ir daudz sarežģītāk.
Pie slimnīcas galvenās ieejas ir vieta, kur drīkst novietot auto. Ja labi pacenšas, tad starp kokiem un apstādījumiem satiksmes noteikumos paredzētā kārtībā vietu var atrast divdesmit, varbūt divdesmit piecas automašīnas. Tiesa gan, pie pašiem slimnīcas vārtiem vairāku automobiļu platumā iekārtojies kāds vistu tirgotājs. Cik neiesaiņotas vistas atklātā vidē ir higiēniski, to lai lemj atbilstošie dienesti. Bet vairākas automašīnas paliek bez stāvvietas.
Lai uzdevumu padarītu interesantāku, tuvējās sānieliņās glīti izvietotas zīmes, kas aizliedz ne tikai stāvēt, bet vietām pat apstāties. Atliek viena vienīgā iespēja – dzelzceļa mala slimnīcas aizmugurē.
Bet arī tas būtu pārlieku vienkārši cilvēkam, kas ieradies pie daktera no attālāka lauku rajona. Ceļa remonts ap slimnīcu atrisina šo trūkumu un liek autovadītājam doties īstā orientēšanās piedzīvojumā pa Pārdaugavu, lai atrastu vienīgo, bet labi maskēto piebraucamo ceļu vietai, kur dzelzceļa malā kādreiz auga zāle, tagad…
Ceļa remonts skāris arī vienīgo improvizēto stāvvietu, jo vīriem dzeltenajās vestēs un oranžās ķiverēs vajadzīga garantēta vieta savām automašīnām. Pie viena daži celtniecības vagoniņi un branga metāla sēta tam visapkārt. Atliek tas, kas nu atliek. Pārsvarā neizbraucami dubļu šķēršļi tiem, kas medicīnisko palīdzību cer atrast bez apvidus automobiļa palīdzības. Ja tomēr kādam izdevies izdangātajā pļavā iebraukt, tad kājām ejot vairs iespēju nav. Nemaz nerunāsim par invalīdu ratiņiem vai kaut vai gluži parastiem kruķiem.
Šķiet, pilsētas saimnieki atraduši lielisku veidu, kā ierobežot pilsētas piesārņojumu – uz slimu cilvēku rēķina, kas pēc pirmās neveiksmes otru reizi pat nemēģinās atkārtot šo ekstrēmo piedzīvojumu. Lai gan… Varbūt valsts budžetā atrastos kāds tūkstotis, lai kaut vai izdangātajā dzelzceļa malā iekārtotu asfaltētu laukumu?
Komentāri: