Leona Serpolē kustāmais mantojums – tvaika automobilis Gardner – Serpollet
Leons Serpolē ( Leon Serpollet) kopš jaunības dienām aizrāvās ar tvaika dzinējiem. 1881. gadā viņš pameta tēva mehānisko darbnīcu un pārvācās uz Parīzi. Tur tika dibināts neliels uzņēmums un tapa pirmā vienvietīgā tvaika ekipāža ar trim riteņiem. Spēkrata testa brauciens notika Monmartras šaurajās ielās 1887. gadā. Divus gadus vēlāk kompānija Peugeot, pēc šīs mašīnas parauga, uzbūvēja četrus trīsriteņu braucamos ar tvaika motoru. Vienu spēkratu nodemonstrēja Vispasaules Parīzes automobiļu izstādē. Peugeot interese par tvaika mašīnām ātri pārgāja, bet Serpolē turpināja ticēt savu ekipāžu veiksmei. Ar vienu no tām viņš 1890. gadā devās divu nedēļu izmēģinājuma braucienā No Parīzes uz Lionu. Pēc gada tapa pilnīgākas konstrukcijas četrvietīgs tvaika tricikls 4/6CV un drīz tam sekoja auto ar četriem riteņiem. Ar triciklu varēja braukt 3-4 cilvēki. Uz priekšu tas tika ar divu cilindru motoru, kas darbojās ar ogļu koksu. To uzglabāja divos bunkuros, kuri atradās katla sānos un no turienes kokss nonāca pa taisno kurtuvē. Degvielas pietika 30 kilometriem, bet ūdens 60 kilometriem. Deviņpadsmitā gadsimta pēdējos gados Serpolē izlaida dzelzceļa drezīnas, jo tā vēlējās kreditori. Svarīga iepazīšanās notika 1898. gadā. Tad Serpolē satika bagāto amerikāni Frenku Gardneru ( Frank Gardner), kuram bija pieredze ar iekšdedzes dzinēju darbināmu transporta līdzekļu būvē. Kungi dibināja kopuzņēmumu Parīzē, kur tapa Gardner –Serpollet markas spēkrati. Leons Serpolē uzkonstruēja ekonomiskāku un drošāku katlu, kas darbojās ar naftu. Mašīna sanāca vienkārša, uzticama un viegli iedarbināma. Divdesmitā gadsimta sākumā Gardner- Serpollet automobiļi ārēji praktiski neatšķīrās no ar benzīnu darbināmām mašīnām. 1900. gadā stādīja priekšā modeli 5CV, bet gadu vēlāk sekoja modeļi 8CV, 9CV un 12CV ar V veida vai horizontālajiem, četru cilindru tvaika motoriem. Vēl pēc gada radīja sacīkšu automobili, kurš savas formas dēļ ieguva iesauku ‘’Lieldienu ola’’. Ripoja ola ļoti labi, jo uzstādīja absolūto, sauszemes ātruma rekordu 20,8 km/h. Divdesmitā gadsimta sākumā Gardner-Serpollete piedalījās starppilsētu sacīkstēs pierādot sevi kā uzticamu marku.
1903. gada beigās modeļu gammai pievienojās divi jaunumi 15CV un Simplex. To tvaika dzinēji bija vēl vienkāršāki apkopē. Modeļa 15CV modernizētajam variantam, kā arī jaudīgākajam spēkratam 40CV šķidrā kurināmā padeve un dozēšana dzinējā notika automātiski. Modeļa 15CV uzlabotā versija, kuru izlaida 1904. gadā bija apgādāta ar četru cilindru horizontālo tvaika dzinēju, kurš atradās zem aizmugurējā sēdekļa. Katls atradās priekšā zem pārsega. Par šķidrā kurināmā piegādi deglim un ūdens nonākšanu katlā atbildēja vēl viens, miniatūrs, tvaika motors. Uz šī modeļa bāzes tapa foto redzamais, jaudīgāks Gardner –Serpollet 18CV.
Gardner –Serpollet 40CV ar sešu cilindru, tvaika spēka agregātu izstrādāja 1906. gadā. Tolaik jau benzīna dzinēju pārsvars pār tvaika mašīnām bija acīm redzams un zuda interese par Gardner- Serpollet ražojumiem. Gadu pēc Leona Serpolē nāves pārtrauca darbību arī viņa dibinātais uzņēmums. Gardner- Serpollet tvaika mašīnas bija tādā līmenī kā Bugatti, Lancia vai Maybach benzīna spēkrati. No zinātniskā viedokļa Gardner- Serpollete bija pavirzījies tālāk starp trim vadošajām, tā laika, auto markām ar tvaika motoriem. Līdzvērtīgi atjautībā un konstruēšanas izsmalcinātībā bija White markas ražojumi. Taču tie, kas braukuši ar abiem priekšroku deva Gardner Serpollete, jo franču ražojums ne vien piedāvāja tik gudru risinājumu tehniskajām problēmām, bet arī bija vieglāk vadāms nekā White no ASV.
Kristiāns Andersons
Komentāri: