Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Kur te priekša, kur aizmugure? Ērmotais konceptauto Aurora – ieskats autobūves vēsturē

1 Dec 2017

Nesen kolēģis Gints, autodroms.lv testu sadaļā, aprakstīja jaunās Toyota Prius dizaina līnijas. Viens no secinājumiem bija, ka buča uz dibena atbaida no jaunuma virsbūves meistarus.

Taču izrādās, ka ASV tālajā 1957. gadā bija konceptauto Aurora, uz kuru paskatoties pirmajā mirklī nesaproti, kur aizmugure vispār atrodas?

Doma bija laba radīt absolūti drošu automobili. 1957. gadā Itāļu izcelsmes katoļu priesteris no ASV Alfrēds Džuliano ( Alfred A. Juliano) informēja teju visas Ņujorkas avīzes, ka gada vidū stādīs priekšā paša konstruētu, drošāko automobili pasaulē. Pirms kļūt par priesteri, Džuliano kungs interesējās par automobiļu dizainu un pat uzvarēja konkursā, kura galvenā balva bija iespēja stažēties pie paša Hārlija Erla – General Motors dizaina nodaļas viceprezidenta. Jāteic gan, ka apgūt prasmes pie Erla nesanāca. 1954. gadā tika iegādāts gadu vecs Buick Rodmaster un uz tā šasijas Džuliano veidoja savu konstrukciju. Viņš atvēra uzņēmumu Aurora Motor Company un noalgoja dažus mehāniķus. Aurora spēkrats sanāca 5,5 metrus garš un lai nebūtu jāveic, citkārt obligātā, apstrāde pret rūsu, virsbūvi veidoja no stikla šķiedras.

Spēkrats tapa trīs gadus un no mācītāja kabatas prasīja vairāk par 30 000 $. Patukšota tikusi arī ziedojumu kastīte, kuru apdziedājusi grupa ‘’Suņa stunda’’ dziesmā ‘’Pļaviņas’’.

Pēc sērijveida ražošanas uzsākšanas Aurora plānoja pārdot par 12 000 $.

Drošākajam spēkratam pasaulē uzstādīja drošības jostas visiem pasažieriem, auto bija stingrs karkass, sānu stingruma sijas. Instrumentu paneli izveidoja mīkstu, lai spiediena vai sitiena gadījumā tas salokās. Stūres kolonna avārijas gadījumā netraumēja vadītāja krūšu kurvi.

Taču pats pamanāmākais ir vējstikla risinājums. Tas nav vienkāršs panorāmas stikls, bet gan īpatnēji izliekts burbulis. Doma bija, ka avārijas gadījumā šofera un pasažiera galvas nonāk ‘’burbulī’’ un nesasniedz stiklu. Visas četras vietas varēja pagriezt par 180 grādiem. Pasažieris avārijas gadījumā varēja uzņemt triecienu ar mugurpusi. Logu slotiņas nebija vajadzīgas, jo vēja ietekmē pilieniem pašiem būtu jāpamet īpatnējais vējstikls. Arī auto bufera forma veidota īpatnēji. Tas tāpēc, lai varētu ‘’noķert’’ alni vai govi un dzīvnieks netiktu līdz vējstiklam. Otrs iemesls, ka sadursmē ar gājēju šāds buferis esot mazāk traumatisks ceļa šķērsotājam nekā tradicionālie. Rezerves ritenis atradās zem auto priekšpuses. No priekšējā paneļa vadāmi hidrauliskie domkrati pacēla auto remonta vajadzībām.

Taču neveiksmes sāka vajāt Aurora projektu jau 1957. gada novembrī, kad bija paredzēta tā prezentācijas diena un preses konference. Spēkrats ar pašu autoru pie stūres salūza un nespēja nobraukt puskilometru līdz viesnīcai New-Yorker. Kopā, todien, auto noslāpa 15 reizes. Septiņas reizes to centās atdzīvināt tuvējā servisā. Problēma bija tā, ka aizņemti ar virsbūves konstrukciju visi atstāja novārtā Buick motoru, kuru ne reizes neiedarbināja, nepārbaudīja un nesaeļļoja. Netika iztīrītas degvielas padeves caurulītes. Atceros no savas bērnības grāmatas ‘’Kā darbojas auto’’? , ka “svarīgākā auto sastāvdaļa ir motors”! Svētais tēvs par to nepadomāja un nokavēja prezentāciju, gandrīz, par sešām stundām.

Pēc tādas izgāšanās pircējus neredzēt kā savas ausis. Džuliano nespēja atdot parādus un gadu vēlāk uzņēmums bankrotēja. Priesteris neveiksmē vainoja konkurentus no General Motors. Par ziedojumu piesavināšanos viņu atstādināja no draudzes gana pienākumiem un parādu dēļ nācās iet cietumā.

Aurora nonāca darbnīcā, kurai Džuliano bija parādā par remontu. Automobilis vairākkārt mainījis īpašniekus un 26 gadus nostāvēja auto servisa pagalmā. 1993. gadā to atrada kāds auto žurnālists un uzrakstīja rakstiņu. Aurora skice bija atrodama arī grāmatā par sapņu automobiļiem. Tur to atrada konstruktors un izgudrotājs no Lielbritānijas Endijs Sonders. Viņam radās vēlme restaurēt Aurora automašīnu. Endijs nodarbojās ar automobiļu personalizēšanu un gribēja iegūt īpašumā īstu sapņu auto. Bija pieejamas tikai fotogrāfijas no tā laika avīzēm. Vienpadsmit gadus Sonders strādāja pie Aurora, daudzas trūkstošās daļas radot pats. Līdz beidzot 2004. gadā Gudvudas ātruma festivālā parādījās atdzimusī Aurora.