Auto vēstures stāsts par tvaika mašīnu Locomobile marku!
Auto ražotājs ar nosaukumu Locomobile darbojās ASV no 1899.- 1929. gadam.
Viss sākās ar to, ka uzņēmējs un žurnāla ‘’Cosmopolitan’’ īpašnieks Džons Brisbens Vokers ( John Brisben Walker) apmeklēja kalnā braukšanas autosacīkstes, kurās piedalījās brāļu Stenliju tvaika mašīnas. Pēc tām viņš vairākkārt neveiksmīgi piedāvāja brāļiem atpirkt viņu uzņēmumu. Beigās brāļi nosauca summu 250 000 dolāru. Vokers bija ar mieru un samaksāja rokasnaudu. Investora meklējumi atveda Vokeru pie kaimiņa, miljonāra Amzi Lorenco Barbera ( Amzi Lorenco Barber), kas kļuva turīgs asfalta biznesā. Uzņēmumu Locomobile dibināja Amzi Lorenco Bārbers kopā ar Vokeru. Mērķis bija ražot tvaika automobiļus par pamatu ņemot brāļu Stenliju projektu. Brāļi ieņēma inženieru konsultantu vietas jaunajā firmā. Vokers vēlāk atdalījās no partnera un izveidoja koncernu Mobile, bet Bārbers guva panākumus ar Locomobile tvaika mašīnu.
1899. gada novembrī 25. ASV prezidents Viljams Makinlijs kā pasažieris izbrauca tvaika mašīnā. Pie stūres bija viens no brāļiem Stenlijiem. Tas bija pirmais gadījums, kad valsts galva pārvietojās motorizētā transporta līdzeklī.
Pirmo Locomobile modeli sauca Steamer un tas izrādījās veiksmīgs. Spēkrati tad vēl nebija izplatīti un konkurence starp ražotājiem bija zema. Mašīnai bija metināts velosipēda rāmis, karietes virsbūve, vienkāršs dzinējs ar diviem cilindriem un 14 collu tvaika katls zem vadītāja sēdekļa. Par stūri kalpoja grozīklis, bet piedziņu nodrošināja pievadķēde. Auto maksāja 600 $. Vājās vietas bija eļļošana un ūdens patēriņš. Katras 20 jūdzes nācās uzpildīt tvaika katlu. Pirmajā gadā pārdeva ap 200 tvaika mašīnas. 1901. gadā Locomobile bija vadošais tvaika mašīnu ražotājs. Divus gadus vēlāk sāka augt ar iekšdedzes dzinēju aprīkotu auto popularitāte un Locomobile sāka apgūt šādas tehnikas ražošanu. Modelis C ar benzīna dzinēju, kuru izlaida 1902. gadā izrādījās tik pieprasīts, ka tvaika mašīnu ražošanu pārtrauca 1903. gadā Tiesības uz tvaika mašīnu ražošanu pārdeva atpakaļ brāļiem Stenlijiem.
Sekoja jaudīgu mašīnu ražošana un daļa no tām piedalījās sacīkstēs. ‘’Gordona Beneta kausa’’ izcīņai uzbūvēja spēkratu ar 17,7 litru darba tilpumu un 120 zs jaudu. Savukārt 1911. gada modelim Locomobile 48 bija sešu cilindru spēka agregāts ar 7,6 litru darba tilpumu un 48 zs jaudu. Tas bija nozīmīgākais modelis kompānijas vēsturē. Auto izgatavošanai izmantoja bronzu, alumīniju, misiņu. Spēkrats maksāja 10 000 $ un pirmajā gadā pārdeva vien trīs mašīnas. Šo mašīnu ražoja līdz pat Locomobile kompānijas pastāvēšanas beigām 1929. gadā. Locomobile reklāmas sauklis bija ‘’Best Buillt Car in America’’ Par devīzei atbilstošu šo uzņēmumu padarīja divi cilvēki. Talantīgais inženieris Endrjū Rikers ( Andrew Riker) kā arī finanšu pārvaldnieks un mantzinis Samuels Deivis (Samuel Davis).
Locomobile cena bija augsta. Modelis 40 HP ar 60 zs dzinēju maksāja 4500 $. Apdarei izmantoja dārgus audumus no Anglijas, velūru gobelēnus. Salonu apgaismoja Tiffany lampas. Lai nebūtu tā, ka Locomobile pieejams tikai zvaigznēm, ( Modelis 48 piederējis arī Čārlijam Čaplinam) izlaida arī lētākas modeļu sērijas L un I.
1920. gadā Locomobile pievienojās ‘’Hare’s Motors’’, kur jau ietilpa tādi uzņēmumi kā Mercer un Crane- Simplex.
Vairāk par Mercer vēsturi lasiet šeit: https://www.autodroms.lv/type-35-no-dika-otra-krasta/
1922. gadā Locomobile uzņēmums nonāk Durant Motors īpašumā. Turpinājās modeļa Locomobile 48 ražošana.
Modeļi Junior Eight un Locomobile 90 parādījās 1925. gadā. Modelis Junior Eight konkurēja ar Chrysler. Tam bija 181 kubikcollu motors un cena 1,785 $. 1929. gadā bija pieejami modeļi 48 un 90. Par pēdējo Locomobile ražojumu kļuva modelis Locomobile 8- 88 ar 298 kubikcollu , rindas astoņu cilindru ‘’Lycoming’’ dzinēju. Auto maksāja 2, 850 $.
Tā beidza pastāvēt uzņēmums, kurš bija sācis reklamēties jau vienpadsmit gadus pirms parādījās kāda detaļa vai gatava vienība.
Kristiāns Andersons
Komentāri: