Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Tas beidzot ir noticis! Gadu gaitā, veidojot stāstus par autobūves vēsturi, esmu sastapies ar dažādiem uzvārdiem gan slaveniem, gan mazāk dzirdētiem, bet paša uzvārds līdz šim nebija gadījies. Šodien klāt 401. ieraksts autodroms.lv autobūves vēstures sadaļā un to veltīšu Anderson Motor Company uzņēmumam.
Tālajā 1915. gadā Džons Gērijs Andersons ( John Gary Anderson) no Rokhilas Dienvidkarolīnā savu kariešu darbnīcu pārvērta par automobiļu ražotni. Andersona kungs kariešu ražotni izveidoja kopā ar sievastēvu Adliju Holleru ( Adley Holler) 1886. gadā. Ražotnes virsotne bijusi jauna kariete ik pēc 20 minūtēm. Andersons bijis progresīvs vīrs un ievilcis savā kabinetā pirmo telefona līniju no dzelzceļa stacijas, lai būtu informēts par piegādi.
Doma bija pārvērst Rokhilu par ‘’Dienvidu Detroitu’’. Viņš devās uz īsto Detroitu, lai izpētītu kā notiek automobiļu būvniecība. Džons noalgoja inženieri Džozefu Angladu ( Joseph Anglada) , lai uzbūvētu sešus automobiļus, kurus izstādīt jaunajā Anderson Motor Company demonstrāciju zālē. Pirmie modeļi bija gatavi 1916. gadā. Sanāca sešas pasažieru touring car mašīnas un trīs rodsteri. Interesanti, ka Anderson kabrioleti bijuši pirmie ar elektriski atveramu jumtu. Tāpat auto grīdā bija mirgojoši priekšējo lukturu slēdži.
Anderson automobiļiem bija raksturīga virsbūvju dažādība un neparastas krāsu kombinācijas.
Anderson pirmā modeļa pamata cena bija $ 1,250 vai citā avotā ap $ 1,700. Par standarta Ford Model T prasīja $ 345. Vairums detaļu kā transmisija un motors nāca no ziemeļu piegādātājiem. Izmantoja dažādu veidu Continental dzinējus. Andersons savā rūpnīcā savāca visu kopā un izgatavoja rāmi, kā arī virsbūves, balstoties uz kariešu būves pieredzi. Pieprasījums pēc Anderson spēkratiem bija un pārstāvniecības atvēra pat Anglijā, Ķīnā un Austrālijā. Anderson bija veiksmīgākais no visiem ASV dienvidu ražojumiem. Īpaši novērtēta marka tika dienvidu štatos, kaut gan tirgoja Anderson mašīnas visā valstī. Ja Ford divdesmitajos gados ražoja jaunu T modeli ik pēc 10 minūtēm, tad Anderson jauns auto tapa 15 minūtēs.
Taču Pirmā pasaules kara laikā noiets kritās un izdzīvot palīdzēja piekabju būve federālajai valdībai. Pēc kara nācās samazināt automobiļu cenu, jo daudziem tā bija nesasniedzama, pieauga konkurence ar Ford un General Motors. Anderson ieviesa jaunu motoru Aluminum Light Six cerībā, ka tas veicinās pārdošanu. Ražošanas apjoms 1923. gadā bija tuvu 2000 vienībām. Tomēr iecere neizdevās un 1924. gadā automobiļu ražošanu pārtrauca bet divus gadus vēlāk izsolīja Anderson Motor Company aktīvus. Bankrota iemesls bija tas, ka ieviestais alumīnija motors izrādījās neizturīgs un tika nolemts izmantot čuguna galvu. Uzliekot tam čuguna galvu motors sāka plaisāt, jo izplešanās ātrums bija citāds. Alumīnija motori tika atsaukti, bet kopā ar augsto auto cenu nepatikšanas sanāca neizbēgamas.
Saražoja piecus vai sešus tūkstošus automobiļu. Viens no tiem saglabāts Dienvidkarolīnas štata muzejā. Izdzīvojušas līdz mūsdienām esot 12 mašīnas.
Kristiāns Andersons