Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Nekad neesmu pīpējis un neiesaku arī citiem. Līdz šim vienīgā saskare ar Marlboro logotipu man bijusi aplūkojot veco laiku F1 bolīdus un bērnībā sēžot GAZ 24 ‘’Volga’’ taksometrā, kura salonu rotāja liela Marlboro uzlīme. Izrādās, ka vēl krietni senākos laikos bijušas arī Marlboro tvaika automašīnas. Tā kā nesen tapa raksts par Pipe marku no Beļģijas, šodien blakus pīpei kolekcijā novietosim 1900. gada Marlboro Steam Runabout.
Viss sākās ar to, ka vīrs vārdā Orrins Vokers ( Orrin Walker) vērsās pie Viljama Meisona ( William B. Mason) , kurš bija uzbūvējis savu tvaika mašīnu 1898. gadā, lai demonstrētu savu automātisko spiediena regulēšanas vārstu. Detaļa izrādījās tik veiksmīga, ka , iespējams, jūsu mājas apkures sistēmā arī šodien darbojas šāds spiediena regulēšanas vārsts, jo Meisona kunga dibinātais uzņēmums vēl darbojas tirgū. Meisona spiediena regulēšanas vārsts sastopams gan Marlboro, gan Stenley un Locomobile tvaika mašīnās.

Orrina Vokera dibinātais uzņēmums Marlboro Motor & Carriage Co nāca no Mārlboro pilsētas Masačūsetsas štatā. Automobiļi Marlboro tika ražoti īsu brīdi no 1899. līdz 1902. gadam. Marlboro no skata bija tipisks Jaunanglijas tvaika spēkrats, lai gan tam uzstādīja 5 zs divu cilindru horizontālo Meisona motoru kamēr izplatītāks bija vertikālais dzinējs. Maksimālo jaudu spēka agregāts attīstīja pie 300 apgriezieniem minūtē. Galvenais pārvads bija ar vienu ķēdi. Spēkrats bija pieejams gan ar standarta divvietīgo, gan papildus četru pasažieru virsbūvi. Divvietīgās versijas riteņu bāze bija 62 collas, bet četrvietīgās 67 collas. Sākotnēji bija doma ražotni saukt tās prezidenta uzvārdā Walker, bet drīz tika pieņemts Marlboro nosaukums. Pirmā Marlboro tvaika kariete bija gatava 1900. gada martā un pārvietojās uz 30 collu spieķu riteņiem, kuriem bija pneimatiskās riepas. Maksimālais ātrums bija 30 jūdzes stundā. Ūdens cauruļu katlam bija 414 bez šuvju , vara caurules , kuras paredzētas darba spiedienam 200 psi uz kvadrātcollu, bet tika izmēģināts drošības nolūkos spiediens līdz 900 psi uz kvadrātcollu. Tvaika katlam bija automātiskais spiediena regulēšanas vārsts. Vara ūdens tvertnē ietilpa 25 galoni, bet benzīna tvertnē 10 galoni. Tātad Marlboro varēja braukt arī ar benzīnu. Mašīnas vidējais svars bija ap 1,050 mārciņām. Uz laba ceļa Marlboro spēja attīstīt 30 jūdzes stundā lielu ātrumu, bet slikts ceļš laupīja 5 jūdzes nost no maksimālā ātruma. Auto spēja uzrāpties kalnā ar 25 procentu slīpumu.
Marlboro šasijai ar cauruļu veida balstiekārtu izmantoja eliptiskās atsperes, kuras atradās uz balsta stieņiem. Tā tas bija arī citos tvaika spēkratos uz bagija bāzes. Tvaika mašīnas bija viegls, uzticams un ar iespaidīgu griezes momentu apveltīts konkurents benzīna un elektriskajiem braucamajiem. Tā tas bija deviņpadsmitā gadsimta beigās, bet vēlāk tvaika mašīnām nācās piekāpties. Jauns Marlboro spēkrats maksāja no $ 700 līdz $ 1000. Tālajā 1900. gadā izdevās pārdot ,apmēram, 30 mašīnas un tas ļāva Vokeram cerēt uz pārdošanas pieaugumu. Taču pasūtījuma prognozes nākamajai sezonai izrādījās kļūdainas. Visa uzņēmuma nauda palika ieguldīta spēkratos, kuriem bija jābūt nākamajā gadā. Akcionāri bija dusmīgi un Vokers izlēma sapūst miglu acīs – pārdot uzņēmumu savai fiktīvajai firmai Videx Automobile and Carriage Company, kura nekad neizlaida automobiļus un beidza pastāvēt 1903. gadā.
Lūk, tā noslēdzās stāsts par, iespējams, katra pīpējošā Jānīša iecienītāko automobiļu marku.
Kristiāns Andersons