Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Foto: autodroms.lv

Man ļoti garšo ledus. Un jo vairāk, ja tas ir kopā ar kādu dzērienu. Pat ne obligāti alkoholisko. Galvenais, lai tas viss kopā būtu sasodīti auksts un ļoti garšīgs. Un štrunts, ka nākamajā dienā sāpēs kakls, būs aizsmakusi balss un nevarēs paelpot caur degunu. Tas viss ir buļļa kaka salīdzinājumā ar slāpēm trīsdesmit piecu grādu karstumā!

Nez kāpēc tieši šāds iesākums radās mūsu iespaidu stāstam pēc Romas apmeklējuma. Pilsētas, kurā katrs kvadrātcentimetrs ir saistīts ar laikmetu, kad ne tikai mēs, bet pat Dieva dēls Jēzus visticamāk nebija pat projekta stadijā. Kā gan savādāk, ja viena statuja radusies trīs gadsimtus pirms mūsu ēras, cita kolonna uzstādīta gadsimtu pirms mūsu ēras, bet daža laba celtne braši turas jau vairāk kā 24 gadsimtus, lai gan mēs ar jums pagaidām esam tikuši vien līdz divdesmit pirmajam!

Taču labāk jau visu pēc kārtas. Pēc kārtas un tā, lai neatsistu vēlmi doties ceļojumā visiem tiem, kas Romā pagaidām vēl nav bijuši.

Trīs stundas gaisā vai trīs diennaktis uz zemes

Neviens no mums nav mūžīgs un jaunāks arī nekļūst. Cilvēkam tuvu vai pat pāri pusmūžam nepieciešams komforts un veselīgs miegs. No Rīgas līdz Romai ar auto būtu aptuveni 2400 kilometri, kas prātīgā braucienā ar naktīm viesnīcu gultiņās aizņemtu teju vai trīs diennaktis. Lidmašīna sola daudz izdevīgāku ceļojuma plānu.

Ja varam atļauties ceļam vien veltīt gandrīz nedēļu, tad automobilim ir viena priekšrocība – brauciena laikā turpceļā var kāri ķert katru skatu aiz loga, fotografēt laukus, kokus, ciematus, pilsētas, ceļus, ielas un paši sevi. Atpakaļceļā no tā visa vairs nav ne vēsts un pirksts neviļus drudžaini slīd pa karti, skaitot katru atlikušo kilometru līdz siltai gultiņai un mājas čībām.

Lidmašīnas iluminatorā mēs neredzam neko, taču jau pēc trīs stundām ieelpojam pārkarsušo Romas lidostas gaisu un saprotam, ka esam tik ļoti kārotajā galapunktā. Tas atsver daudzas lietas un arī naudas izpausmē pie mūsdienu degvielas cenām nekāds dižais robs ģimenes budžetā nesanāk, salīdzinājumā ar sauszemes transportu, ceļmalas krodziņu maltītēm un nakšņošanām. Labi pacenšoties divatā lidošanas prieki izmaksās ap 400 eiro, ja vien neesam pieraduši sevi lutināt ar biznesa klases labumiem.

Septiņas reizes apsver un vienu reizi rezervē

Parasti to saka par mērīšanu un griešanu. Mēs neko griezt vai nogriezt negrasāmies, tāpēc pārfrāzēsim sakāmvārdu par labu naktsmītnei. Romā tas ir svarīgāk par daudzām citām lielajām pilsētām, jo metro pieturas ir diezgan reta parādība un kilometrs pusnaktī ar tulznās noberztām pēdām ir liels izturības pārbaudījums.

Vienlīdzības kausos gandrīz katrā ceļojumā tiek likta iespēja iekārtoties noīrētā dzīvoklī pilsētas klusajā centrā vai kādā no guļamrajoniem pret komfortablu viesnīcu pilsētas “skaļajā” centrā ar brokastīm un skatu uz kādu no centrālajiem pilsētas apskates objektiem. Mūsu gadījumā, piemēram, Kolizeju.

Ja kāds guļ un redz sevi pastaigājamies pa klusu priekšpilsētu, kur vietējie kakina suņus un brokasto pie vietējā Džuzepes viņa mājīgajā picērijā, tad dzīvoklis ir tas, ko dakteris izrakstījis. Tā šoreiz izdarījām mēs, lai gan pēc pārliecības esam viesnīcu fani.

Laikam jau ar četrām dienām ir gana klusajā Romas Vīlandes vai Ausekļa ielā, tāpēc priekš sevis nākamajā reizē noteikti izvēlēsimies viesnīcu kaut kur pavisam netālu no slavenās Trevi strūklakas, kur cilvēku straumes nebeidzas cauru diennakti.

Ja salīdzinām cenas, tad plašs, pieticīgi iekārtots dzīvoklis kilometra attālumā no metro pieturas un pusotra kilometra attālumā no Vatikāna mums izmaksāja piecus simtus eiro. Tiesa gan, tajos ierēķināta arī 50 eiro liela uzkopšanas nauda, kas tiks iztērēta pēc mūsu aizbraukšanas. Nieka 900 metru attālumā pārtikas veikals, kurš durvis ver jau pusdeviņos vakarā (vai apmēram tā, atkarībā no pārdevēju noskaņojuma) un iespēja pašam sarūpēt un sagatavot sev brokastis, pusdienas un vakariņas.

Četru zvaigžņu viesnīca vēsturiskajā centā desmit minūšu gājienā no Panteona, Trevi strūklakas vai Kolizeja mums izmaksātu tieši tik pat. Ja nu vien metro blakus durvīm, iepirkšanās iela pāri laukumam un brokastis ja nu ne gultā, tad vismaz tur pat viesnīcā. Grozies kā gribi, taču mēs balsojam par banālo viesnīcu un iedzērušu tūristu čalām aiz loga!

Vienam māte, citam meitas krūšutēls

Ko redzēt Romā? Tā jautāsiet jūs un mēs atbildēsim – neko! Neko, jo kaut ko konkrētu izcelt ir diezgan grūti. Vai nu visu, vai neko.

Labi, kaut ko jau kārtīgam ceļotājam jāaplūko, tāpēc klausām pieredzes bagātu kolēģu ieteikumam un sākam ar Vatikāna muzeju. Biļetes esot labāk pirkt laicīgi un internetā. Nedēļu pirms Vatikāna vizītes tās jau izpirktas, tāpēc cerību praktiski nekādu. Ja vien ne laimīgs gadījums, kurš lika mums apjautāties biļešu kasēs par iespēju redzēt vismaz kaut ko. Tavu brīnumu – biļetes uz vietas bez rindas un uzcenojuma. Divatā tikai 34 eiro, lai gan vēl ārpusē pie Vatikāna sienas darbīgi Antonio un Roberto piedāvāja tādas pašas biļetes “bez rindas” par 60 eiro.

 Ja lielākais mūža sapnis ir redzēt tūkstošiem ģipša, marmora, granīta un citu materiālu dažādu svēto un ne tik svēto skulptūras, apjūsmot simtiem reliģiska temata gleznas un neatrauc aci no dažām Rafaela, Leonardo Da Vinči vai Mikela Angelo svētbildēm, tad tā ir vieta tieši jums. Mums pilnā mērā būtu pieticis ar Vatikāna transportlīdzekļu izstādi pazemes stāvvietā un kafejnīcu muzeja dārzā. Vēl jo vairāk, ka kustība kolonnā pa piecdesmit pārdesmit tūkstošu cilvēku sabiedrībā šaurā gaitenī īpaši jaukas emocijas neraisa. Secinājums – ja Romas apmeklējumam ir laika limits, tad muzeji lai paliek citai reizei!

Cita lieta Vatikāna centrālais laukums Svētā Pētera bazilikas priekšplānā. Vieta, kur kaudzēm cilvēki pulcējas Lieldienās un Ziemassvētkos, lai redzētu uz balkoniņa iznākušo pāvestu. Patiešām iespaidīgi, lai arī dienas vidū saules zenīts izdedzina pakausī caurumu, tikai ar grūtībām vari sevi pierunāt doties tālāk.

Ieraugot rindu uz pašu baziliku, pārņem pārdomas par mūža ilgumu un tā lietderību. Taču der pārvarēt bailes un stāties vien droši rindas galā. Kas tas ir – nepilns kilometrs rindas augošam organismam! Vēl jo vairāk, ka rinda paiet nemanāmi. Teju vai 40 minūtēs jau sasniedzam drošības kontroli un esam tur – pasaules lielākajā kristietības dievnamā!

Ja teiksim, ka mute pavērās, tad melosim. Apjomi, formas un izmēri lika apakšžoklim atkārties un vēl ilgi tā karāties. Pat, ja neesi ticīgais, šeit pārņem dīvains miers un padevība kaut kam lielam un neizskaidrojamam. Varbūt tāpēc, ka šī bazilika tika celta vairāk kā 200 gadus un, ka šajā laika posmā nomainījās 14 arhitekti un 22 Romas pāvesti? Lai gan diez vai tādi pasaulīgi sīkumi kādu interesē!

Drupas drupu galā

Grūti viņiem tur – Romā. Kā kāju sper, tā drupu kaudze. Tā arī uz drupām jādzīvo. Taču tūrists jau tāpēc arī ir tūrists, lai pa šīm drupām ložņātu un par to ļoti priecātos.

Skaidrs, ka pa taisno no Vatikāna pāri tiltam jādodas taisni uz Kolizeju. Uz to pašu vietu, kur pirms gadiem savu jubileju ar greznu koncertu atzīmēja Adriano Čelentano. Bez visa tā, te zem pussagruvušas grīdas esot biezs slānis ar gladiatoru un plēsīgu dzīvnieku kauliem. Vispirms arēnā plēsušies tieši dzīvnieki. Vēlāk vergi ar dzīvniekiem un, visbeidzot, vergi paši savā starpā. Vai nav pozitīvu emociju un gaišas auras pārņemta vieta? Taču redzēt to gribās un arī vajag. Ja nav slinkums, var samaksāt naudiņu un tikt iekšā. Var vienkārši apstaigāt apkārt. Vēlams gan dienā, kad viss redzams, gan pavēlāk vakarā, kad tumsas aizsegā no Kolizeja staro dzeltenīga elektriskā gaisma.

Romas Forums ir tik pat interesanta vieta, no kuras saglabājušies vien fragmenti. Toties kādi fragmenti! Ej un teju vai jūti pašā Jūlija Cēzara elpu pakausī.

Tālāk uz vissenāko betona celtni jeb Panteonu, tur pat Trevi strūklaka un klāt arī centrālā iepirkšanās iela. Tiesa gan, ar pašu iepirkšanos Romā ir švaki. Taču par to vēlāk.

Sirsnīgs ieteikums tiem, kas vēlas redzēt pēc iespējas vairāk, ziedot 17 eiro un nopirkt biļeti uz kādu no divstāvīgajiem ekskursiju autobusiem. Nepilnās divās stundās tiks izmests līkums pa visiem svarīgākajiem apskates objektiem un jau otrajā aplī būs iespēja kāpt ārā pie tiem objektiem, kuri izraisījuši vislielāko interesi. Tā kā šāds autobuss kursē ik pēc 15 minūtēm, mierīgu sirdi katrai apskates vietai var veltīt vismaz 30 minūtes vai pat dažviet stundu. Pavisam šāda biļete derīga piecas stundas, lai gan var izvēlēties arī dārgāku un uz visu dienu.

Patiesībā šāds ekskursijas autobusa dienas abonements ir laba lieta, jo par salīdzinoši nelielu naudu pilda pilsētas transporta funkciju. Taksometrs būs neciešami dārgi, savukārt metro ir neērts reto staciju dēļ. Tiesa gan, dienas metro biļete maksā vien 7 eiro.

Kāpēc maksāt dārgi, ja var lēti?

Kas nu tas par ceļojumu bez iepirkšanās. Un te nepavisam nav šis vārds jāsaista ar ledusskapja magnētiņiem vien. Lai gan magnētiņi te gan ir patiesi lēti – stipri jāiespringst, lai atrastu dārgāk par vienu eiro. Ja nu vien lidostā.

Pilsētā ir neskaitāmas ielas, kur tikt pie dārgām dizaineru šūdinātām lietām. Ir arī daži visiem un visur pazīstami “lupatiņu” veikali. Ir mākslas galerijas, juvelieru darbnīcas, antikvariāti un daudz, kas cits. Vēl te ir neierobežotā daudzumā veikali ar kodēto nosaukumu “outlets”. Un dažā no tiem pat atrodamas visnotaļ interesantas lietas. Tajā skaitā arī kungiem.

Ja ļoti gribās tikt pie kaut kā ekskluzīva, tad drošu soli jāsper Louis Vuitton veikalā un jāpērk tā brūnā somiņa par pāris tūkstošiem eiro. Ja tomēr pārņem iedzimtais skopums vai lielais maks palicis viesnīcā, tad var doties uz tuvējo Tibras upes tiltu un par 30 eiro tikt pie tieši tādas pašas Louis Vuitton somiņas, ko dāsni piedāvā tumšādaini puiši. Runā, ka pat īstās  Louis Vuitton somiņas dizaineri ne vienmēr ar pirmo acu skatu spējot atšķirt oriģinālu no tās, kas nopirkta uz tilta. Ja nav problēmas ar sevi pašu, tad ļoti glīti var izcelties kādā Latvijas dārza ballītē ar ļoti glītu  Louis Vuitton somiņu!

Turpinot iepirkšanās tēmu, Romas centrā ir septiņu stāvu universālveikals, kurā parasts t-krekls sākās no 300 eiro, bet pieticīgs sieviešu bruncītis no 700. Ir arī ādas jaka par pāris tūkstošiem vai uzvalks par pāris desmitiem tūkstošu. Teikt, ka Romā galīgi nav ko pirkt tomēr nevar gan!

Dažas dienas Romā ir spļāviens okeānā. Taču tas ir daudz vairāk, kā neviena diena Romā. Ja pa ceļam trāpās kāda lidmašīna šajā virzienā, tad laist to garām nav prātīgi. Gardi paēst restorānā divatā var par nepilniem 30 eiro. Lepnā restorānā par 70, bet vislepnākajā par 3000 eiro. Iespējas plašas! Visus apskates objektus var apcilpot kājām vai ar tik populārajiem elektriskajiem nomas kašākājiem. Cilvēki ir laipni un atsaucīgi. Jā! Un četru dienu laikā neviens pazīstamas kaimiņu valodas vārds! Tomēr tās sankcijas strādā gan!