Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Kristiāns Andersons

Tāpat kā sportisti sarindojas rezultātu tabulās, spēkrati tiek sakārtoti katras valsts automobiļu reģistrā. Katram auto ir sava valsts reģistrācijas numura zīme. Vasarā, pēc pamatīga lietus, vairāki auto īpašnieki ziņoja radio, ka peļķē pazudis svarīgais auto numurs. Paskatīsimies kāda bijusi šīs metāla plāksnītes vēsture?

Pirmās numura zīmes parādījās jau zirgu pajūgiem. Par automobiļu numurēšanas aizsācēju uzskatāma Minhene. Visām Minhenē reģistrētajām mašīnām 1899. gadā izdeva īpašas numura zīmes. Ideju uztvēra francūži un 1900. gadā pie numuriem tika arī Parīzes auto. Gadu vēlāk reģistrācija sākās Ņujorkā, bet vēl pēc gada arī Londonā. Citos avotos minēts, ka Parīzē pirmo numura zīmi pielika jau 1893. gadā. Interesanti, ka pirmā numura zīme Krievijas teritorijā parādījās nevis Sanktpēterburgā, bet gan Rīgā 1904. gadā.

Burtu simbolus numuros sāka izmantot kopš 1901. gada, kad komersants no Berlīnes Rūdolfs Hercogs lūdza atļauju pilsētas vadībai izvietot uz numura zīmes savas mīļotās Johannas Ankoras iniciāļus. Pirms revolūcijas Maskavā saistībā ar auto numuriem bija vērojama interesanta lieta. Visās pārējās pilsētās pasaulē numuri bija baltā vai melnā krāsā, bet Maskavā dažādu krāsu numuri mainījās katru gadu. Vienu gadu gaiši zils, bet nākamo gadu jau sarkanā krāsā. Šoferīši ar stāžu varēja savākt kolekciju ar numura zīmēm visās varavīksnes krāsās. Saprotams, par katru maiņu vajadzēja maksāt. Šoferi vēlējās, lai numurs būtu nepārprotams, vislabāk melns ar baltiem cipariem. Par nomaksātu nodokli un izietu apskati viņi ierosināja likt īpašas plombas, taču neviens ierosinājumus neņēma vērā.

Par pamatu auto numura zīmei kalpoja velosipēda numura plāksne, kuru palielināja astoņas reizes. 1912. gadā numura zīmei bija divi caurumi, lai to ar auklu varētu piestiprināt pie auto. Vēl liela problēma bija atrast vietu, kur piestiprināt numuru. Vadītājiem teica, ka numurs jāliek pie priekšējās un aizmugurējās ass, taču priekšā numurs tad sitās gar stūres stiepni vai raka zemi, jo atradās ļoti zemu, salocījās ap radiatoru, ja bija pielikts par augstu, bet aizmugurē traucēja diferenciālis vai degvielas tvertne. Tā numurus pārsvarā sāka siet pie atsperēm, kur tos neviens neredzēja un plāksnes bieži tika pazaudētas. Sanāca tā, ka numurs aiz auklām maisās zem mašīnas grīdas. Pastāvēja prasība, ka aizmugurē numura zīmei jābūt apgaismotai, taču ar tā laika auto gaismām šo prasību nebija iespējams izpildīt.

Katrā Krievijas pilsētā auto numura zīme bija citādāka. Ceļojot pa valsti bija teritorijas, kur neatzina citā valsts daļā izdoto metāla dokumentu. Nācās pirkt konkrētās teritorijas numura zīmi. Sanktpēterburgā bija balti numuri ar  melniem cipariem. Francijā un Anglijā numura zīmes bija melnas ar baltiem cipariem. Tur jau bija pieņemts starptautiskais numura zīmes standarts, kas paredzēja, ka plāksne ir šaura un garena, lai to var viegli novietot uz auto un uzturēt kārtībā pretstatā Maskavas lielajiem biezajiem ( no trīs metāla slāņiem) numuriem.

Arī Latvijā, pirmās brīvvalsts laikā auto reģistrācijas numurus mainīja katru gadu veicot tehnisko apskati. Pamatā numura zīmes bija baltas ar melniem cipariem. Reģionos atšķīrās numurzīmes šrifts. Obligāti bija norāde, kurai pilsētai pieder numurs. 30. gados numura plāksnes bija dzeltenas ar melniem cipariem, bet pilsētas uzraksts bija sarkaniem burtiem. Aizmugures numura plāksne bija lielāka un tur arī rakstīja pilsētas vārdu. Auto reģistrācijas numurus izdeva prefektūra.

Melnie no filmām

Padomju Savienībā, tūlīt pēc kara 1946. gadā, parādījās dzeltenas numura plāksnes ar melniem cipariem. No 1959. gada līdz 1982. gadam spēkā bija melnie numuri ar baltajiem cipariem, kurus tagad varam ieraudzīt vecajās, labajās filmās. Filmā ‘’Briljanta roka’’ noziedznieku Volgas numurs beidzās ar slāvu burtiem ОГО, kas piedeva humora niansi. Starp citu, PSRS numura zīmes izgatavoja cietumnieki. Pirmie divi burti nozīmēja piederību reģionam, bet trešais mainījās alfabēta kārtībā. Netrūka kuriozu arī ārpus kino. Numurs ar burtiem КГБ apzīmēja Karagandu , bet ФИГ – Frunzi. Drošības komitejas saīsinājums gan tad bija МГБ.

Piemaskavas sēriju ЮБЮ ar pavēli atcēla kā nelabskanīgu. Melnie numuri pienācās arī motocikliem un pat mopēdiem, taču mopēdu vadītāji nesteidzās iegūt numura zīmi un viņiem atļāva braukt vispār bez numura. Uz diplomātiskajiem numuriem pirmie bija burts D un divi pirmie cipari apzīmēja valsts kodu. Jaunā parauga numerācija visām mašīnām sākās pēc Maskavas olimpiādes. Lielā sporta pasākuma laikā parādījās olimpiādi apkalpojošās mašīnas ar baltām plāksnēm un melnu uzrakstu ОЛМ. Šāds numurs droši vien bija arī RAF busiņam, kas pavadīja olimpisko uguni. Tieši olimpiskie numuri bija pirmie jaunajā standartā. Auto īpašnieki nevarēja paši izvēlēties numura plāksnes formu. Tāpēc veco 401 Moskviču īpašniekiem bija problēmas ar iegarenajām plāksnēm.

Baltajos numuros mainīgais burts pārceļoja uz kreiso pusi (personīgajiem auto), bet beigās palika vietas apzīmējums. Latvijai tas bija ЛТ. Valsts mašīnām arī jaunajā standartā burtu izkārtojums palika iepriekšējais. Pēc neatkarības atgūšanas, 90. gadu sākumā, slāvu alfabēta vietā sāka izmantot latīņu burtus ar valsts apzīmējumu LA. Tas bija pirms numura ar Latvijas karodziņu ieviešanas.

Nākamreiz pastāstīšu par olimpiskā transporta numuru zīmēm!