Izrādās, ka savs invalīdu braucamais Invacar , kurš izskatās pēc tarkšķoša ērma, bija arī Lielbritānijā!
Mana pirmā publikācija žurnālam ‘’auto’’ tālajā 2005. gadā saucās ‘’No tarkšķoša ērma līdz normālam auto’’’! Tajā es mēģināju ieskicēt kādu attīstības ceļu nogājuši invalīdiem piemēroti braucamie gan bijušajā PSRS teritorijā, gan citās valstīs. Toreiz atklāju, ka PSRS pirmais pēckara transporta līdzeklis invalīdiem bija trīsriteņu motocikls ‘’Kijevļaņin’’, kas tapa uz nelielā motocikla K1Б bāzes. Sekoja Serpuhovā ražots spēkrats, kuram līdz 1958. gadam bija trīs riteņi.
Kā pozitīvo pienēru invalīdu transporta attīstībai es toreiz minēju 2004. gada Tokijas autoizstādē prezentēto mini busiņu Toyota Porte.
Atgriezties pie tēmas pamudināja no interneta dzīlēm uzpeldējusi fotogrāfija ar britu Invacar trīsriteni.
Invacar braucamo ražoja no 1948. līdz 1977. gadam uzņēmums Invacar Ltd. To dibināja Bērts Grīvzs (Bert Greeves) . Viņš bija uzbūvējis trīsriteņu transporta līdzekli savam paralizētajam brālēnam Derijam Petersonam Kobam ( Derry Peterson- Cobb). Grīvzs pārliecināja Lielbritānijas valdību iegādāties šos braucamos priekš Otrā pasaules kara veterāniem ar invaliditāti, jo tie bija īpaši pielāgoti lietošanai invalīdiem ratiņkrēslos. Automašīnas bez maksas tika iznomātas gala lietotājam. Braukt varēja viens cilvēks un auto vadīšana pilnībā notika ar rokām. Vietas bija pietiekoši, lai pārvadātu saliekamo ratiņkrēslu.
Uzņēmumu Invacar Ltd vadīja tie paši cilvēki, kuri būvēja Greeves motociklus.
Auto bija stiklaplasta virsbūve tikai gaiši zilā krāsā. Ar Invacar ražošanu nodarbojās vairāki uzņēmumi. Ieskaitot arī AC Cars Ltd, kuru mēs pazīstam kā AC Shelby Cobra sacīkšu automobiļu ražotāju. Valdība vēlējās, lai tiktu uzbūvēta standarta konstrukcija. AC ražotais invalīdu auto saucās AC Invacar Model 70. Modelim 70 sākotnēji paredzēja izmantot Fiat ritošo daļu. Taču Fiat nebija ar mieru dot savas spēkiekārtas. Tāpēc motoru paņēma no Austrijā ražotā Fiat 500. Tas bija divu cilindru opozītmotors ar gaisa dzesēšanu un 493 kubikcentimetru darba tilpumu. Motora jauda bija 20 zs. Mašīnai, kas balstīta uz motociklu tehnoloģijām, bija ķēdes vai siksnas pārvads, no aizmugurē novietotā motora uz priekšējo riteni, caur variatora pārnesumu kārbu. Maksimālais ātrums dažiem Invacar modeļiem bija 82 jūdzes stundā.
Laika posmā no 1972. līdz 1977. gadam kopā uzbūvēja ap 18000 Invacar braucamo. Gan AC Cars Ltd, gan Invacar Ltd katrs saražoja pusi no šī apjoma.
Pilnveidotajai konstrukcijai bija pagarināta riteņu bāze, platāka virsbūve un riteņi no Austin Mini.
Par Invacar ražošanas pārtraukšanu 1977. gadā iestājās Greiems Hils un citi domubiedri. Lieta tāda, ka Invacar bija ļoti nedrošas mašīnas sadursmes gadījumā un arī nestabilas. Līdzi tika vadāti smagi priekšmeti , lai auto kļūtu smagāks. Bieži notika Invacar aizdegšanās. Lai brauktu ar Invacar, nebija jākārto vadīšanas eksāmenus. Protezēšanas centra inženieris pārbaudīja tikai vai esi spējīgs nobremzēt iestumtu Invacar?
Tika nolemts, ka tie kuriem jau ir Invacar to var paturēt sev.
Pienāca 2003. gada 31. marts un ar Invacar tika aizliegts pārvietoties pa Apvienotās Karalistes ceļiem. Veselības ministrija savāca lielāko daļu no Invacar mašīnām un sasmalcināja tās. Līdz mūsdienām saglabājušies tikai 15 auto. Modelis Mark 12A pieder Invaliditātes vēstures muzejam.
Kristiāns Andersons
Komentāri: