Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Kristians Andersons
Kādā piektdienas vakarā vēroju, Discovery kanālā, dokumentālo filmu, kur automobiļu eksperti aprakstīja Duesenberg spēkratu. Viņi to sauca mīļā saīsinājumā Dusy. Tā radās ideja pameklēt Duesenberg markas pirmsākumus.
Brāļi Freds un Augusts Dūzenbergi emigrēja uz Ameriku, no Vācijas, 1885. gadā. Viņiem par autobūvi nebija priekšzināšanu un sākotnēji interesēja divu riteņu transporta līdzekļi. Pārgalvīgākais no brāļiem Freds 1898. gadā sāka ar Pasaules ātruma rekordu uzstādīšanu gan velosipēdiem, gan motocikliem ar Duesenberg vārdu. 1913. gadā viņi sāka ražot sacīkšu automobiļus un auto dzinējus ar savu tirdzniecības zīmi. Vēlāk motori tika ražoti visāda veida tehnikai : laivām, traktoriem un Pirmā Pasaules kara lidmašīnām. Kopumā Duesenberg auto uzstādīja 66 pasaules rekordus dažādās trasēs. Ņēma dalību 27 svarīgās sacīkstēs no kurām 24 finišēja godalgotās vietās. Vēlāk (1920. gadā)bija gatavs modelis A, kas bija pirmais Amerikas sērijveida auto, ar 8 cilindru rindas motoru. Konkurējošo uzņēmumu modeļiem uzstādīja V veida 8 cilindru spēka agregātus. Vēl modelis A bija viens no hidraulisko priekšējo bremžu pionieriem ASV. Ideja nomainīt bremžu trosītes, stiepnes un sviras pret caurulītēm ar šķidrumu radās ASV uzņēmumam Lockheed, taču automobiļu ražotāji pret šādu jaunievedumu izturējās piesardzīgi. Līdz brīdim, kad parādījās Duesenberg A. Modeli A ražoja līdz 1926. gadam.
Togad uzņēmumam mainījās īpašnieks. 1926. gadā Duesenberg iegādājās Errets Lobēns Kords ( Errett Lobban Cord), bet kompānijas dibinātāji turpināja darbu uzņēmumā. Jaunajam saimniekam bija ideja satriekt Ameriku, ar ko jaunu un nebijušu auto būvniecībā. Pārsteigums izdevās un konkurenti tika satriekti pīšļos. Par pārējo spēkratu ražotāju biedu kļuva modelis J, ar astoņu cilindru dzinēju un darba tilpumu 6,9 litri. Par panākumu atslēgu kļuva četri augšējie vārsti katram cilindram. Tika nopietni piestrādāts arī pie ārējā veidola. Virsbūvi modelim J veidoja Gordons Būrigs ( Gordon Buehrig). Katra Duesenberg šasija tika pakļauta nopietnam, 500 jūdžu pārbaudījumam. Taisnība vien būs teicienam, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, jo modelī J par nepieciešamību apciemot servisu signalizēja mūsdienu borta datora vectētiņš. Panelis ieskauts ar rokām veidotā metālā, ziloņkaulā un kokā. Daļa mērinstrumentu dublējās arī aizmugurē, lai pasažieris arīdzan varētu piedalīties auto vadīšanā. Vēlāk modeli J nomainīja modifikācijas ar pūti, piemēram, modelis SJ(1932. gads) ar 320 zirgiem.

Trīs dūži no Duesenberg
Neskatoties uz ražojumu nenoliedzamo popularitāti firmai Duesenberg nebija lemts ilgs mūžs. Pie vainas ātrajam bankrotam bija 30. gadu krīze un 1937. gadā Auburn- Cord-Duesenberg pārtrauca visu trīs modeļu ražošanu. Tas atgādina literatūras klasiķu likteni, kuri arīdzan dzīvoja neilgi, bet paspēja pietiekoši daudz, lai viņus atcerētos gadsimtiem ilgi.
Kad 1920. gadā Duesenberg A modeli pirmo reizi parādīja Ņujorkas autoizstādē, tas it kā ne ar ko īpašu neatšķīrās no citiem, tās pašas touring klases, spēkratiem, taču galvenais te bija tehniskie risinājumi, pie kuriem brāļi Dūzenbergi nonāca caur sacīkšu pieredzi. Plaši tika izmantots alumīnijs un auto tapa par 180 kg vieglāks nekā konkurējošie, blakus stendu eksponāti. Tirgot modeli A plānoja no 1921. gada un tā cena bija paredzēta 6 tūkstošu dolāru apmērā. Lai sekmētos pārdošana Austrumu štatos tika organizēts speciāls dīleru tīkls Duesenberg Distributing Co. Slavenajā autosacīkšu pilsētā Indianapolē 1919. gadā uzbūvēja Duesenberg rūpnīcu. Leģendārā trase kalpoja kā izmēģinājumu poligons. Trīs reizes ( 1924., 1925. un 1927. ) gados Duesenberg uzvarēja Indianapoles 500 jūdžu sacīkstēs.
Rūpnīcas darbs lielo izmaksu dēļ uzreiz nesekmējās. Demonstrācijas auto, ko atveda uz Ņujorku nebija nokrāsots. Tolaik bija pieņemts, ka uz auto šasijas lika virsū dažādu sadarbības partneru virsbūves. Piemēram, faetona un rodstera tipa virsbūves piegādāja speciālisti no Fleetwood. Svarīgs panākums bija rūpnīcas sacīkšu braucēja Džimija Mērfija uzvara Francijas Grand Prix. Savukārt vēl divi Duesenberg ieņēma ceturto un sesto vietas Lemānas sacensībās. Taču nelaime bija tā, ka rūpnīcas jaudas netika galā ar pieprasījumu. 1926. gadā ražošanas līmenis sasniedza kritisko līmeni 100 eksemplārus. Bez tam brāļi Dūzenbergi īsti nemācēja pelnīt naudu ar savām idejām. Par Freda inovācijām- 8 cilindru rindas motoru un hidrauliskajām bremzēm viņam pienāktos miljoni, taču tāda lieta kā patentu slēgšana un finanses viņu neinteresēja.
Tad palīdzīgu roku Duesenberg sniedza uzņēmuma Auburn Automobile Co. Prezidents un galvenais menedžeris Errets L. Kords, kas riskēja iegādāties nedienās nonākušo Duesenberg. Lai gan viņu arī nevar nosaukt par izcilu uzņēmēju. Viņš visu mūžu centās savu vārdu padarīt par slavenu. Tomēr abiem brāļiem, Korda algotiem, izdevās radīt izcilas mašīnas. Jaunais īpašnieks kopā ar savu inženieri un dizaineru ieradās Indianapoles rūpnīcā un bija manāmi pārsteigts kā var strādāt pie perspektīvajiem modeļiem vispār neizmantojot nekādus maketus. Visu 1928. gadu tika rūpīgi strādāts pie jaunā modeļa J veidošanas un decembrī prototips jau gozējās izstāžu gaismā, bet 1929. gada pavasarī sākās izmēģinājumi. Jaunais modelis bija iecerēts ne tikai vietējam tirgum, bet ar mērķi pacīnīties arī par Eiropas naudas makiem. Drīz pēc ražošanas sākuma modeļu saime J saņēma slaveno logo Straight 8 un emblēmu ar izplestiem ērgļa spārniem. Piedāvāti tika seši virsbūves veidi no labākajām ASV, un Eiropas darbnīcām. Kabrioletu Imperial veidoja Parīzes ateljē Hibbard & Darrin. Indianopoles rūpnīcā tapa tikai šasijas Dzinēji nāca no E. L. Korda sadarbības partneriem, kas tos lika kopā pēc brāļu tehniskajiem noteikumiem. Duesenberg mašīnas pircējam bija iespēja izvēlēties īso, ar piecām vietām, vai garo, septiņvietīgo, šasiju. Abas versijas atšķīrās gan pēc ārējā veidola, gan salona noformējuma. Lai arī kādi atzīti meistari strādātu pie auto, tā īpašniekam vienalga radīsies idejas, ko uzlabot personīgajam spēkratam.

Turpinājums sekos!