Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Tulkojumā no latīņu valodas Invicta ir neuzvarams. Ja tāds vārds tiek dots sporta automobilim, tad uzņēmuma mērķis ir skaidrs un nepārprotams – uzvara sacensībās. Nosaukums saistās ar no Edmunda Spensera ( Edmund Spenser) 16 gadsimta eposu ‘’The Faerie Queene’’.
Firma dibināta Lielbritānijā 1925. gadā ar domu ražot sacīkšu automobiļus Pie uzņēmums šūpuļa Kobhemā stāvējuši kapteinis Noels Maklins ( Noel Macklin) un sers Olivers Lails ( Oliver Lyle). Maklins vēlējās būvēt amerikāņu stila spēkratus ar lielu motoru, augstu griezes momentu, vieglu vadāmību, kas būtu salikti ar rokām ievērojot labākās britu tradīcijas. Viņš bija augstu novērtēts angļu autosporta entuziasts un bijušais sacīkšu braucējs. Lails nāca no slavenajiem cukura ražotājiem Tate & Lyle.
Katru automobili lika kopā piemeklējot vajadzīgo motoru, pārnesumu kārbu, tiltus. Pirmo mašīnu ( līdz 1931. gadam) dzinēji ar sešiem cilindriem nāca no Meadows firmas.
Dibināšanas gadā parādījās arī pirmais modelis Invicta 2,5 ar sešu cilindru motoru un četru pakāpju pārnesumu kārbu. No tiem vairums īpašnieku izmantoja tikai pirmo un augstāko, jo to ļāva elastīgais motors. Auto maksāja 595 mārciņas plus virsbūve kā tolaik bija ierasts. Invicta vienmēr pārdeva tikai šasijas formā. Šasijai pirmajos markas pastāvēšanas gados deva triju gadu garantiju. Tāpat kā Rolls Royce.
1928. gadā nāca modelis Invicta 4,5. Tas bija vienkāršs ar slokšņu atsperēm, liela diametra riteņiem un grūti vadāms. Tomēr mašīna sanāca ātrāka par konkurentiem. Tās maksimālais ātrums bija no 129 līdz 137 km/h. Ieskrējiens no 0 līdz 100 km/h prasīja 15 sekundes. Lai ieskrietos no 15 km/h līdz simtam nebija jāpārslēdz pārnesumi. Lai nav ‘’ jāštepselē’’ pārnesumi esot vēlējusies Eilīnas Lailas kundze ( Mrs Eileen Lyle).
Augšējā foto redzamais Invicta 4,5 auto ar šasijas numuru LC 244 piedalījies , piemēram, Double Twelve sacīkstēs Bruklendas trasē Lielbritānijā . Tās notika 1929. gada maijā un bija līdzinieces Lemānas sacīkstēm. Taču tās sadalīja divās daļās pa 12 stundām, lai troksnis netraucētu kaimiņiem. Auto finišēja 3. vietā savā klasē un 22. vietā kopvērtējumā ar handikapu.
1930. gadā uz Invicta kompāniju atnāca strādāt Donalds Hīlijs, kuru mēs pazīstam pēc Healey automobiļu markas. Viņš aktīvi brauca sacīkstēs ar Invicta mašīnām. Tika gūta uzvara 1931. gada Montekarlo rallijā. Tā bija pirmā britu auto uzvara šajā rallijā. Tad Invicta kļuva pasaulslavena. Tāpat mis Violeta Korderija ( Miss Violet Cordery) , kas bija Maklina svaine, talantīga un neatlaidīga braucēja, ar Invicta uzstādīja ātruma rekordus Lielbritānijā, Francijā, Itālijā un apkārt pasaulei. Parīzē viņas trīs litru Invicta attīstīja 70 jūdzes stundā lielu vidējo ātrumu. Tas notika RAC novērotā 5000 jūdžu izturības braucienā. Itālijā viņa laboja četrus pasaules un 33 Itālijas rekordus Moncas trasē. Jau 1927. gadā viņa devās braucienā apkārt pasaulei ar vidējo ātrumu 25 jūdzes stundā. 1928. gadā, kopā ar savu māsu Evelīnu ( Evelyn), viņa paveica 30 000 jūdzes 30 000 minūtēs ( vidēji 61,57 jūdzes stundā , gandrīz, 21 dienā) braucot ar standarta Invicta 4,5 Bruklendas trasē. Savukārt autosporta apskatnieks Tomijs Visdoms ( Tommy Wisdom), kas pēdējā brīdī aizstāja plānoto pilotu, veica 30 apļus 13,75 jūdzes garajā Ards trasē Ziemeļīrijā. Tās bija 1931. gada slavenās Tourist Trophy sacīkstes, kurās viņš uzvarēja savā klasē ar vidējo ātrumu 70,04 jūdzes stundā.
Par pašu oriģinālāko un retāko modeli uzskatāms attēlos redzamais Invicta 4,5 S Type ar zemo rāmi. Spēkrata pirmizrāde notika 1930. gada Londonas automobiļu izstādē. Tā bija ātra mašīna, bet ar stabilitātes problēmām. Tieši šī mašīna guva vairākas nozīmīgas uzvaras ieskaitot minēto triumfu Montekarlo rallijā. Ļoti stingro mašīnas rāmi nokopēja no divdesmito gadu Delage Grand Prix automobiļa. Tas atradās zem aizmugurējā tilta, ierobežojot balstiekārtas gājienu, neļaujot riteņu vertikālo kustību. Uzbūvēja 75 šādus automobiļus. Motoru par labu esam atzina firma Lagonda, priekš sava 4,5 litru modeļa.
1931. gadā saražoto spēkratu apjoms sasniedza rekordlielu skaitli vairāk nekā 500 mašīnas.
Otrā pasaules kara laikā Invicta atļāva savam inženierim Viljamam Vatsonam ( William Watson) turpināt darbu pie jauna automobiļa. Tā 1946. gadā parādījās jauns un ļoti sarežģīts modelis Black Prince. Par mašīnas vājo vietu kļuva Brockhouse hidrotransformators. Sākotnēji bija grūtības ieslēgt atpakaļgaitu, kuru darbināja solenoīds. Arī uzrāve varēja būt labāka. Modelim traucēja gan lielais svars 1770 kilogramu, gan augstā cena 3890 mārciņas. Nenostrādātu līdz galam automobili pa Rolls Royce cenu neviens negribēja pirkt. Kopš 1949. gada Invicta Black Prince radiatoru rotā Pegasa statuete. Tā kā jaunums sanāca nepieprasīts, tas noveda pie Invicta ražošanas beigām. 1950. gadā ražotne nonāca Frazer Nash īpašumā.
Tā tas ir dzīvē iekārtots, ka būvējot sacīkšu auto sanāk izgaršot ne vien uzvarētāja šampanieša garšu, bet arī zaudējuma rūgtumu. Apakšējā attēlā redzama Tā pati Invicta 4,5, ar šasijas numuru LC 244 un starta numuru 7 uz sāniem, kas 1929. gadā piedalījās Lemānas 24 stundu sacīkstēs, bet nefinišēja dēļ motora defekta pēc 78 apļiem ( 1276 kilometriem). Tā bija vienīgā reize kad Invicta piedalījās Lemānā.
Nākamreiz pastāstīšu par franču marku Chenard & Walcker, kura plūca uzvaras laurus pirmajā 24 stundu izturības braucienā. Jau šo sestdien atkal motori rūks Sartē ( Circuit de la Sarthe)  trasē un fani pulcēsies vai nu autodroma malā, vai pie televizora.
Kristiāns Andersons