Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Kā esam pieraduši vērot mūsu motociklistus? Vai nu braucot uz aizmugures riteņa pāri Centrālās stacijas laukumam, vai vismaz trīs reizes lielākā ātrumā, kā atļauts pārvietojoties apdzīvotā vietā, vai nu ložņājam starp automašīnām kā “bitīt rožu dārziņā”, neņemot vērā ne nepārtrauktās līnijas, ne kādus citus ar satiksmi saistītus noteikumus. Lai arī tas parasti skumji beidzās tikai pašiem motociklistiem, nekādu lielo cieņu no autovadītāju puses tie iemantojuši nav.

Pirms dažām dienām draudzīgā pulciņā darba dienas nobeigumā kopā ar pārējiem satiksmes dalībniekiem Salu tiltu Rīgā forsēja motociklistu grupa no Vācijas. Metru pa metram, centimetru pa centimetram četri motociklisti vadīja savus braucamrīkus vienas joslas ietvaros kopējā plūsmā, līdz nonāca pie Vienības gatves krustojuma, kur palēninātais pēcpusdienas kustības ātrums beidzās. Droši vien paši vācu motociklisti bija neizpratnē, kāpēc tiek apveltīti ar tik daudz draudzīgiem autovadītāju smaidiem un par rokas mājieniem, jo šādi pieraduši pārvietoties ikdienā.

Vakar Latvijas Radio 2 raidījumā “Brauc kā ar ūdeni” žurnālists un motociklists Arnis Blodons sarunā ar Gintu Gaveru atklāja, ka vairākās valstīs, ieskaitot ASV un Vāciju, ceļu satiksmes noteikumi paredz motociklistiem šādu pārvietošanās modeli. Savukārt mūsu likumdošana ir piekāpīgāka un ļauj šim transporta līdzeklim pārvietoties arī starp joslām.

Sarunā Arnis Blodons arī uzsvēra, ka lielākoties nepatīkamas situācijas rada motociklisti ar sporta motocikliem jeb tā dēvētajiem baikiem. Latvijā nav ne ceļu, ne iespējas izbaudīt šādu spēkratu, tāpēc to vajadzētu atstāt tikai speciāli aprīkotām trasēm vai braucieniem ārpus Latvijas, kur dabā eksistē ātrgaitas ceļi. Savukārt ielas motociklu īpašnieki ceļu satiksmes noteikumus nepārkāpj īpaši vairāk kā visusmēra autobraucējs.