Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Gints Gavers

Kad aiz leduspuķēm klātā loga Iidinās mazas sniegpārsliņas un termometra dzīv­sudrabs tuvojas ledaļal divdesmit ar mīnuszīmi, nav nekā patīkamāka, kā sēdēt pie iekurta kamīna, skaļi strēbt karstu tēju ar citronu un nelielu “Rīgas melnā” piešprici un pāršķirstīt tik sen neaiztiktos jaunības dienu fotoalbūmus. Mēģināt atcerēties sen aizmirstu cilvēku vārdus, nejaušas iepazīšanās un interesantus gadījumus.

Tā pāršķirstot lapu pēc lapas, skatiens aizkavējas pie kādas kāzu fotogrāfijas, kuras vēsture ir pelnījusi, lai par to atcerētos …

Tikai dažas dienas pirms Zie­massvētkiem viņš sita dūri pret galdu un teica pats sev: “Es esmu to pelnījis.” Un patiesi.  Kādēļ gan ne? Veselu gadu čalis bija sēdējis sasmakušā kantorī pie prāvām aprakstītu papīru kaudzēm. Šķirojis un dalījis, rēķinājis un skaitījis. Reizi mēnesī apzinīgi parakstījies iepretīm savam uzvārdam algas lapas ailītē un saņemtās banknotes rūpīgi glabājis tikai sev vien

zināmā vietā nelielā vienistabas dzī­voklīša sienas skapī. Pat, ja viņu pārņem­tu nevaldāma vēlēšanās sakrāto iztērēt, tas nāktos grūti, jo no astoņiem lidz pieciem vajadzēja pavadīt kantorī, bet atlikušajā laikā nogurums ņēma savu. Tikai pa retam no tramvaja loga viņš pavirši lūkojās garāmgājēju sārtajās sejās.

Beidzot tas bija palicis pagātnē – biroja rakstāmgalds, papīru kaudzes, kalkulators, pusdienu sviestmaizes. Jau pirmajās janvāra dienās viņu gaidīja interesants darbs daudzsološajā uzņē­mumā pilsētas centrā un kārdinoši ko­mandējumi. Iespējams, pat uz ārzemēm!

Viņš jutās lieliski un pats ar sevi bija pat ļoti aprnierināts. Tieši tāpēc puisi pārņēma vēlēšanās sev kaut ko uzdāvi­nāt. Un kāpēc tas nevarētu būt auto? Tiesa, greznam limuzīnam skapī glabātie iekrājumi nepietika, tāpēc izvēlēties nācās no pieticīgāko automobiļu klāsta. Tomēr uzdevums izrādījās grūtāks, nekā sākumā šķita – te cena pa lielu, te krāsa nepiemērota, te vēl kāda nebūšana. Jau trešo dienu meklējumi autotirgoņu laukumos beidzās neveiksmīgi.

Vakarā, pāšķirstot laikrakstus, slu­dinājumu lappusē uzmanību piesaistī­ja interesants piedāvājums. Cenas ziņā viņš to varētu atļauties, un arī visas pārējās nianses likās pieņemamas. Mulsināja tikai viena piebilde – iepriekšējā saimniece bijusi sieviete. Vai tas ir labi, vai slikti?

Kā jau Ziemassvētku vakarā, telefons negribēja klausīt un nācās atkārtot uzņemto numuru atkal un atkal. Tomēr neatlaidība vainagojās panākumiem un pēc kāda desmitā zvana telefona klausulē atskanēja patīkams sievietes balss tembrs. Saruna nebija gara, jo visas nianses par automobili bija aprakstītas avīzes sludinājumā, tāpēc īsi un konkrēti tika norunāta tikšanās vieta un laiks jau tajā pašā vakarā. Tikko uzsnigušais sniegs bira kurpēs brienot pa klusajām Pārdaugavas ieliņām, līdz beidzot izdevās atrast vajadzīgo adresi. Jaunā sieviete, kā solījusi, gaidīja pagalmā rūpīgi slaukot no automobiļa sniegu. No ārpuses viss atbilda sludinājumam, tā kā atlika tikai viens – braucamo izmēģināt gaitā. Sieviete atļāva viņam ieņemt vadītāja vietu, pati ietrausās līdzās, un auto lēni un apdomīgi izripoja no pagalma. Jau pēc pāris minūtēm viņš saprata, ka tas ir tieši tas, ko savās fantāzijās ne reizi vien bija pārcilājis, un tas atspoguļojās viņa smaidā. Sieviete, to pamanījusi, ieteica aizbraukt uz kādu tālāku ceļmalas restorānu, lai nosvinētu darījumu un Ziemassvētku vakaru vienlaikus.

Auto ripoja pa gurkstošo sniegu arvien tālāk no pilsētas, atstādams aiz sevis divas, šķiet, nekur nevedošas sliedes. Pretimbraucēju palika arvien mazāk, lidz nebija pavisam. Sniegs sitās vējstiklā, un ceļš bija pārredzams tikai dažus metrus. Droši vien tāpēc viņš nepamanīja, ka knapi saredzamās priekšbraucēja pēdas nogriezās pa kreisi. Auto mīksti iegrima dziļajā ceļmalas kupenā un noslāpa. Viņš nokaunējies baiļpilnām acīm palūkojās vēl lidz šim likumīgajā autoīpašniecē un gribēja teikt dažu sekunžu laikā sacerēto atvaino­šanās runu, bet… Vņu pusvārdā pār­trauca siltas blakussēdētājas lūpas.

Automobili viņš nepirka. Nebija vajadzība. Uzticīgais braucamrīks viņiem kalpo vēl šodien, bet likumīgā īpašniece vēl lidz šim brīdim palikusi sieviete no Pārdaugavas piesnigušā pagalma, ceļmalas kupenas un… Smaidīgās kāzu fotogrāfijas albumā!