Krievijas pēdējā cara autoparks
Atkal sērfojot facebook portālā uzmanību piesaistīja foto ar franču uzņēmuma Delanuay -Belleville Belvalete, 1909. gada, automobili. Tas izrādījās Krievijas cara Nikolaja otrā braucamais. Tad nu tēma zvaigžņu auto rubrikai bija klāt.
Firma izgatavoja divus spēkratus pēdējam Krievijas imperatoram. Limuzīnu 1909.) un landolē (1908.) Samaksāts par sešu cilinndru šasiju kopā tika 41, 800 franku. Virsbūvju ateljē saņēma 17,025 frankus. Tātad limuzīns izmaksāja 22,169 rubļu.
Tie braucamie pazīstami ar abreviatūru SMT- Sa Majeste la Tsar. Viņa augstība cars. Pirmais šīs markas auto cara garāžā parādījās 1906. gadā. Tas bija triplfaetons – atvērta ekipāža ar trim sēdekļu rindām. Divus gadus vēlāk sekoja cara vārdā nosauktais spēkrats. SMT gan nebija modeļa oficiālais nosaukums, bet drīzāk īpašvārds. un cara braucamo sarakstā mašīna atrodama bez nosaukuma. Norādīti tikai dzinēja jauda, virsbūves tips un izlaiduma gads. Cars bija slavenākais uzņēmuma klients un liels auto entuziasts. Limuzīna virsbūvi veidoja Parīzes darbnīca “Kelners un dēli”.Šis uzņēmums veidojis virsbūves arī citām cara mašīnām uz Renault, Peugeot un Rolls Royce šasijām. Savukārt landolē virsbūvi veidoja uzņēmums “Rotšilds un dēli , Edmons, Reims un Leons Aušers.”
1910. gadā garāžā kopā bija 22 spēkrati. Septiņpadsmit mašīnas bija svītas rīcībā- pils komendantam un saimniecības darbiniekiem, bet pieci auto pašai cara ģimenei. Turklāt četri no tiem bija Delanuay Belleville ražojumi. Izrādās, ka Parīzes pievārtē, Sen- Denī esošā uzņēmuma ražotais tvaika katls jau pirms automobiļiem nodrošinājis cara jahtas darbību.
Delanuay- Belleville automobilī pneimatiskā sistēma gādāja par auto iedarbināšanu, bremzēšanu, tāpat saspiestu gaisu izmantoja riepu pumpēšanai, skaņas signāla došanai ar svilpi un pneimatiskā domkrata darbībai. Spēkratam bija dubultā aizdede ar pārtraucēju un magneto, dubultie stūres stieņi, disku sajūgs. Iedarbināšana notika no vadītāja vietas.
Lai iedarbinātu auto, šoferis ar kloķi vispirms atvēra pieeju saspiestajam gaisam no rezervāriem uz cilindriem caur atsevišķiem vārstiem. Zem gaisa spiediena virzulis gāja uz leju, grieza kloķvārpstu un auto kustējās plūdeni un klusi kā pasūtītājs bija vēlējies. Uzsākt kustību varēja ar jebkuru pārnesumu. Kad auto uzņēma ātrumu, šoferis noslēdza pieeju saspiestajam gaisam un vienlaikus ieslēdza aizdedzi un degvielas padevi. Lai nepietrūktu saspiestā gaisa rezervāros priekš nākamās palaišanas vai braukšanas kalnā, gādāja divi gaisa kompresori. Tādā gadījumā varēja arī pārslēgties no degvielas uz saapiesta gaisa režīmu. Mašīnas bremzēšana notika ar motoru, esot kompresora režīmā. Šoferis spieda atsevišķu motora bremzes pedāli un darbināja pneimātiskās bremzes.
Mašīnas salonā bija trīs sēdekļu rindas un vidējā rindā divi, atsevišķi sēdekļi. Cars sēdēja kreisajā sēdeklī.Stikla jumts bija veidots tā, lai cars arētu stāvēt pilnā augumā.Jumts kalpoja apgaismojumam un ventilācijai. Visiem logiem bija žalūzijas, bet priekšējam stiklam kukaiņu siets. Lai novērstu atgāzu smaku, auto bija dubultā grīda. Starp grīdas slāņiem atradās ūdens apsildes caurulītes, kas savienotas ar motoru.Salonu apgaismoja elektrība no dinamo mašīnas. Auto apdarei izmantoja palisandru. Priekšējā sienā bija skapīts ar ceļā vajadzīgām lietām, kurš apdarināts ar sudrabu. Tāds bija cara Nikolaja otrā tumši zilais limuzīns. No cara šoferiem jāatzīmē kņazs Vladimirs Orlovs, kurš ar pārinieku stūrēja Delanuay limuzīnu. Tieši viņa dēļ valdniekam iepatikās spēkrati. Pašam Orlovam piederēja Mercedes ar benzīna motoru. Kņazs izvizināja caru un carieni savā auto, un viņam iepatikās. Kopš tā Orlovs sāka darbu šofera amatā. Sākumā kņazs vienmēr pats bija pie stūres neļaujot prastam šoferim vest imperatora ģimeni. Orlovam cars uzticēja sava pirmā spēkrata izvēli, jo kņazs to spētu labāk par jebkuru profesionāli. Jāatzīmē, ka tajos gados Carskoe Selo regulāri notika autosacīkstes.
Braukts ar limuzīnu bija maz. No 1909. gada janvāra līdz septembrim paveica 421 versti izbraucot piecas reizes. Ar landolē izbrauca 15 reizes veicot 953 verstis. Parasti Delanuay- Belleville kalpoja oficiāliem pasākumiem. Ar limuzīnu cars 1913. gada maijā devās uz Mihailovskas manēžu, kur notika IV Starptautiskā automobiļu izstāde. Todien lija un vajadzēja slēgtu auto.
Pēc gāšanas no troņa, cara spēkrati nonāca Pagaidu valdības rīcībā. Limuzīnu rekvizēja 1917. gada 9. martā , bet landolē pazuda. Ar to, caur Stokholmu, uz dzimto Franciju aizmuka cara garāžas tehniskās daļas vadītājs Ādolfs Kegress. Viņš auto pārdeva kādai Stokholmas viesnīcai.
Pēc ārzemju preses materiāliem sagatavoja Kristiāns Andersons.
Komentāri: