Kurš īsti melo – dabas draugi vai auto ražotāji? Varbūt kādam ir atbilde?
Vai ik uz katra stūra dzirdam biedējošos stāstus par to, ka dabīgā procesā pārstrādātas jāņogas sēkliņa sadalās vien pēc pus miljona gadiem. Nemaz nerunāsim par plastmasu, dažādiem citiem mākslīgi radītiem materiāliem un lielāko vairumu ikdienas sadzīves atkritumu.
Tomēr pārsteidz fakts, ko uzsver Zalajosta.lv, kas nenoliedzami grib tikai labu un rūpējās par mūsu pēctečiem pēc lielā Armagedona. Glīti izstrādātā tabulā sarakstīts pēc cik gadiem kas beidzot būs sadalījies. Piemēram, dibenslaukāmais papīrs būs pazudis bez pēdām jau pēc dažām nedēļām, bet lielveikala “maisiņš vajag” pēc veselas tūkstotsgades.
Īpaši jau nav iemesla neticēt, taču tik pat maz iemeslu ir ticēt. Neviens taču nav redzējis, kāda izskatās divlitrīgā apinīša pudele pēc 450 gadiem? Un stāsts par limonādes vai alus skārdeni liek aizdomāties vēl jo vairāk…
Zalajosta.lv apgalvo, ka nepieciešami teju 500 gadi, lai sarūsētu un sajauktos ar zemi parasta skārdene. Metāla izstrādājums pus milimetra biezumā. Varbūt šī skārdene izgatavota no pārdabiski izturīga sakausējuma, taču negribās ticēt, ka parastu dzērienu lej bundulī par simtiem eiro, labi zinot, ka bunduli pēc dzeršanas saņurcīs un izmetīs?
Un te rodas jautājums, kāpēc autoražotāji vairāku milimetru biezam bleķim ar cinkotu virsmu, grunti, krāsu un vēl laku pa virsu sola vien padsmit gadus garantiju? Kāpēc jau pēc divu gadu ekspluotācijas pamatīgi aprūsējusi jauna automobiļa nesošā konstrukcija?
Būtu ļoti interesanti uzzināt jūsu viedokli. Vēlams gan kaut nedaudz argumentētu. Jo citādi māc lielas bažas, ka kāds no šiem abiem iesaistītajiem vienkārši sprauž ausīs batonus, dakšo, kabina makaronus vai kā nu vēl to pieņemts dēvēt…
Komentāri: