Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Kolēģis Gints rakstot par Nissan Navara teica, ka tajā savienoti divi auto par viena cenu. Savukārt es šodien pastāstīšu par automobili, kurš vienlaikus var būt arī laiva. Runa ir par Vācijā tapušo Amphicar, kas ir vienīgais civilais, vieglais automobilis- amfībija, kuru ražoja sērijveidā. Ar šo sportiskā izskata kabrioletu varēja iebraukt ūdenī, taču tad maksimālais ātrums, kuru nodrošināja 43 zs, četru cilindru, ūdens dzesēšanas motors, bija tikai 11 km/h. Dzinējs nāca no Triumph Herald. Pārnesumu kārba bija četru pārnesumu manuālā no Hermes uz Porsche 356 transmisijas bāzes. Pirmajiem prototipiem uzstādīja Mercedes- Benz 190 SL motoru, bet tas Amphicar izrādījās par smagu. Amphicar bija divas dzenskrūves. Spēkratu izstrādāja Hans Trippels ( Hans Trippel), kurš amfībijas sāka konstruēt vēl pirms Otrā Pasaules kara. Viņš bija apsēsts ar ideju uzbūvēt amfībiju un baumo, ka tapuši vairāk nekā tūkstotis prototipu. Hans Trippels bija sacīkšu braucējs, kas pārtapa par inženieri. Hans ir atbildīgs par Mercedes- Benz Gullwing durvju dizainu. Trippels vadījis Bugatti rūpnīcu Molsheimā, Francijā.
Amphicar braucamo stādīja priekšā 1961. gada Ņujorkas automobiļu izstādē. Tehniskās zināšanas amfībijas būvei nāca no Volkswagen Schwimmwagen. Skaitlis 770 modeļa apzīmējumā nozīmē to, ka septiņas jūdzes stundā ir ātrums uz ūdens, bet 70 jūdzes stundā uz zemes.
Šobrīd atlicis ap simtu šā modeļa automobiļu Eiropā. Laika posmā no 1961.- 1964. gadam izgatavoja 3800 eksemplārus. Amfībiju paredzēja ASV tirgum un tur arī pārdeva lielāko daļu spēkratu. Amphicar reklāmas sauklis bija “Amphicar—the sportscar that swims”.
Trippels noīrēja, braucēju, kurš reklāmas nolūkos šķērsoja Lamanšu ar Amphicar.
Amphicar maksāja 11800 vācu markas. Tolaik pa šo naudu varēja nopirkt sporta automobili. Priekš amerikāņiem spēkrats likās par mazu, bet vāciešiem šķita pārāk amerikānisks. Klāt nāca arī sarežģījumi ar tehnisko apkopi. Sešdesmitajos gados ar šo amfībiju Lamanšu šķērsoja piecās stundās un piecdesmit minūtēs. Viens spēkrats noslīka pēc sadursmes ar tankkuģi Gibraltāra šaurumā. Īstenībā transporta līdzeklis nebija paredzēts braucieniem pa jūru. Par Amphiicar īpašniekiem kļuva ASV prezidents Lindons Džonsons, Āfrikas valstu vadītāji un arābu šeihi. Iemīļota amfībijas īpašnieku izklaide bija ‘’ lekšana’’ ūdenī no krasta. Tā tika izspēlēta dzīvē situācija, kuru attēlo ceļazīme ‘’Krastmala’’. Peldēšanai Amphicar 770 izmantoja atsevišķu, ūdens transmisiju, kuru kontrolēja ar vienkāršu pārvietošanas sviru, kurai bija uz priekšu un atpakaļ slēdzamas pozīcijas. Stūres kuģošanai nebija un priekšējie riteņi stūrēja transporta līdzekli kā uz sauszemes tā arī ūdenī. Iekšpusē no parasta auto Amphicar atšķīrās ar ūdens necaurlaidīgu tapsējumu, diviem transmisijas kloķiem, un papildus slēdzenēm durvju apakšā, lai auto būtu ūdensdrošs. Airi un enkurs bija papildaprīkojuma sarakstā. Turpat arī radio, glābšanas vestes un ugunsdzēšamais aparāts. Līdz 1967. gadam kopā saražoja 3878 mašīnas.
Amphicar būtu dikti piemērots braucamais, lai pabrauktu garām pavasara laivu braucējiem!
Kristiāns Andersons