Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Kad tad, ja ne aprīlī jābūt stāstam par Lancia Aprilia automobili?
Lancia Aprilia kļuva par pēdējo modeli, kuram roku pielika Lancia firmas dibinātājs Vinčenco Lansija ( Vincenzo Lancia). Taču viņš nepiedzīvoja sērijveida modeli, jo nomira no sirdslēkmes 1937. gada februārī. Līdz sērijveida ražošanai palika deviņas dienas.
Lancia Aprilia nāca nomainīt modeli Augusta. Jaunā modeļa pirmizrādes svētki notika 1936. gada Londonas automobiļu izstādē, bet četras dienas vēlāk 28. oktobrī atvērtajā Turīnas auto salonā jau pieņēma pasūtījumus. Savu nosaukumu spēkrats ieguva no senās pilsētas Lacio reģionā, Itālijā.
Virsbūvi šai mašīnai projektēja Battisto Falketto. Virsbūve tapa sadarbībā ar Turīnas Augstākās tehniskās skolas aerodinamisko laboratoriju. Aerodinamiskās pretestības koeficients mašīnai bija 0,47Cx. Nesošajai virsbūvei ( mūsdienu izpratnē, drīzāk, nesošajam platformas pamatam) bija ļoti gludas kontūras. Pirmos auto varēja dabūt pelēkā, zilā, melnā, violetā vai zaļā krāsā . Durvis vērās uz dažādām pusēm un nebija centrālās statnes. Tas atviegloja iekāpšanu. Durvju eņģes nerēgojās uz ārpusi. Durvis aizvērās ar slavenu klikšķi.
Lancia Aprilia ražoja no 1937. līdz 1949. gadam.
Sākotnēji auto uzstādīja V4 motoru ar 1,4 litru darba tilpumu un 47 zs jaudu.Motora cilindriem bija neliels 18 grādu sāngāzums. Cilindru galvas bija no čuguna, bet motora bloks no alumīnija sakausējuma ar čuguna čaulām. Tieši Lancia Aprilia kļuva par pirmo modeli, kam uzstādīts motors ar pussfēriskajām degkamerām un vārsti motorā novietoti viens pret otru. Ieplūdes vārsti bija augšējie, bet izplūdes apakšējie. Vārstu piedziņu īstenoja augšējā sadales vārpsta ar sviru starpniecību. Lancia Aprilia maksimālais ātrums bija 129 km/h.
Modeļa otrā sērija tika pie 1,5 litru spēka agregāta ar 48 zs jaudu. Lancia Aprilia īso versiju sauca Lusso, bet pagarināto Lungo. Standarta virsbūve bija četru durvju sedans. Divu durvju kabrioletu būvēja vairākas virsbūvju kompānijas.
Automašīnas salonā aci piesaistīja kvadrātveida ciparnīcas vadītāja priekšā. Tajā laikā daudzi citi ražotāji mērierīces izvietoja centrā. Interesants bija degvielas līmeņa rādītājs. Nospiežot un paturot pogu bija jāskatās, kurš no apļiem iedegas. Ja ar ciparu 5, tad atlikuši 5 litri, bet 45 nozīmēja pilnu bāku. Ja iedegās divas blakus esošas lampiņas, tad šoferim jāaprēķina vidējā aritmētiskā vērtība.
Lancia Aprilia bija pieejama divos aprīkojuma variantos Standard vai Luxury. Pēdējā gadījumā sēdekļi un durvju apdare bija no ādas. Pastāvēja iespēja uzstādīt arī durvju kabatas. Neatkarīgā, svecesveida, balstiekārta priekšā, nelielais svars un zemais smaguma centrs padarīja auto sportisku. Priekšējā balstiekārta bija Vinčenco Lansijas patentēta.
Arī aizmugurē bija neatkarīgā vērpstieņa balstiekārta. Mašīna izdevās viegli vadāma un ekonomiska degvielas patēriņa ziņā. Ar vienu galonu varēja nobraukt 25 jūdzes.
Pārnesumu kārba bija četru pakāpju planetārā. Bremzēm bija hidrauliskais pievads.
Līdz 1949. gada 22. oktobrim uzbūvēja 20,082 Lancia Aprilia automobiļus. Neskaitot 7,554 Turīnā saliktās šasijas un ap 700 Francijā ražotās šasijas. Tām virsbūves tapinājuši neatkarīgie ateljē.
Attēlos redzama 1937. gada Lancia Aprilia Berlinetta Aerodinamica automašīna, kuras virsbūvi veidoja Pininfarina ateljē. Auto prezentācija notika 1936. gadā. Uzbūvēja trīs vai četras tādas mašīnas, kuras, nedaudz atšķīrās cita no citas. Viens auto uz Romas Ostijas autostrādes attīstīja 160 km/h lielu ātrumu. Tādējādi apsteidzot sērijveida Lancia Aprilia par vairāk nekā 40 km/h. Viens no šiem auto atrodas prototipu muzejā Hamburgā.
Kad no konveijera noripoja pēdējā APRILIA, kāds strādnieks uz sēdekļa atstāja atvadu zīmīti. Tajā viņš sveicināja aizejošo modeli un izteica cerības par nākamo.
Pēc vairākiem gadiem nāca Lancia Appia, par kuru pastāstīšu nākamreiz!
Kristiāns Andersons