Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Kristiāns Andersons

Raksta publicēšanas brīdis sakrīt ar Latvijas rallijsprinta čempionāta pirmā posma un kandidātrallija Latvijas rallija čempionātam – rallija ‘’ASRT Alūksne 2012” norisi. Šodien visi rallija fani dosies vērot trasē notiekošo. Rallija popularitāte slēpjas tā tuvumā reālajai dzīvei. Tas notiek pa koplietošanas ceļiem, kur ikdienā brauc līdzjutēji. Ceļa segums ir dažāds – gan asfalts, gan grants un ir atsevišķs starts. Sportisti startē ar minūtes atstarpi, nevis reizē kā šosejas sacīkstēs vai krosā, cīnās ar sekundēm līdz ātrumposma finišam. Ikdienas braukšana arī ir cīņa ar laiku, vai paspēsi šķērsot tiltu pirms sastrēguma un ierasties darbā laicīgi?

Kaislīgi pirmās formulas fani man jautāja, kāpēc es domāju, ka rallijs ir interesantāks?

Rallija burvība ir tur, ka rallija mašīnas brauc ātri pa tādiem ceļiem, kur ātri pabraukt ir ļoti sarežģīti, turpretī autošosejas sacīkstes risinās ātrai braukšanai paredzētos autodromos. Pie mums rallijs visbiežāk notiek pa grants ceļu meža ielokā vai laukmalēs. Te pauguri kalpo par lieliskiem tramplīniem, kur blakus stāvot jāzīlē, kāda būs piezemēšanās, aci priecē efektīgas, platas sānslīdes. Konkurentu apdzīšana notiek domās, kas ir daudz grūtāk, nekā redzot pretinieku.

Dodamies trasē, kas mūs vedīs no rallija pirmsākumiem līdz WRC sacīkšu šodienai. Par pirmajām autosacīkstēm tiek uzskatītas Paris –Rouen Trail, kas notika 1894. gada 22. jūlijā. Visi iepriekšējie mēģinājumi rīkot sacīkstes gan Eiropā, gan ASV drīzāk bija izmēģinājuma braucieni. Īstas auto sacensības sākās ar rakstu Parīzes avīzē Le Petit Journal 1893. gada 19. decembrī. Pasākumu organizēja žurnālists Pjērs Žiffārs. Rakstā Bezzirga ekipāžu konkurss bija teikts – ‘’Mūsu avīze vēlas atbalstīt jauno, revolucionāro cilvēka pārvietošanās veidu. Tādēļ Le Petit Journal rīko konkursu visu veidu bezzirga ratiem neatkarīgi no tā, kas liek tiem kustēties – gāze, benzīns, elektrība. Konkurss notiks 1894. gada pavasarī trasē Parīze –Ruāna.

Tolaik šādas ekipāžas bija modē un sākās iekšdedzes dzinēju laiks. Tāpēc interesanti bija tos salīdzināt ar citiem spēka agregātiem. Sacensību maršruts bija tāds pats kā pirmajām velosacīkstēm pasaulē.

Balvu fonds -5000 zelta franku. Jau toreiz neizpalika sacīkstēm svarīgās norises – pieteikumu pieņemšana, starta numuru izsniegšana un kvalifikācija. Pieteicās 102 ekipāžas- gan mazi, divvietīgi tricikli, gan autobusi ar tvaika dzinēju. Kvalifikācijas sacīkstēs vajadzēja ne mazāk kā četrās stundās nobraukt 50 kilometrus. Kvalificējās 27 ekipāžas, bet uz starta izgāja tikai 21 mašīna trīspadsmit ar iekšdedzes, astoņas ar tvaika dzinēju. No Parīzes līdz Ruānai sportistiem vajadzēja nokļūt 12 stundās. Starta intervāls – pusminūte. Ātrākais izrādījās marķīzs Albērs de Dions ar savu tvaika De Dion Bouton spēkratu. Viņš veica trasi 6 stundās un 48 minūtēs. Tomēr galveno balvu marķīzs nesaņēma, jo viņa auto īsti neatbilda noteikumiem. Bija teikts, ka mašīnai jābūt drošai, vieglai, vadīšanā un ērtai pasažieriem, kā arī  nedārgai,  lietošanā.

Apbalvotas tika divas mašīnas  Peugeot un Panhard&Levassor. Sacensībās iekšdedzes motori parādīja sevi no labākās puses. Visi ,ar iekšdedzes dzinēju bruņotie, auto sasniedza finišu. Pēc pirmajām sacīkstēm auga pasākuma popularitāte un 1895. gada beigās dibināja Francijas auto klubu (A.C.F.), kas uzraudzīja sacensību norisi un izstrādāja noteikumus. Klubu organizēja pēc marķīza De Diona ierosinājuma. Šodien tādas funkcijas veic starptautiskā automobiļu federācija FIA kopā ar katras valsts automobiļu federācijām.

Rallija ekipāža sastāv no diviem braucējiem – pilota un stūrmaņa. Stūrmaņa pienākums ir lasīt agrāk pierakstītu trases stenogrammu. Pierakstus veic kopš 1955. gada rallija Mille Miglia. Uzvarētāju auto Mercedes –Benz 300 SLR pilotēja Stērlings Moss, bet blakus sēdēja žurnālists Denis Dženkinsons. Viņu rezultāts bija 10 stundas 7 minūtes 48 sekundes. Rezultātu sasniegt līdzēja tas, ka Dženkinsons trases īpatnības bija pierakstījis burtnīcā un deva pilotam precīzas norādes. Vācieši šos pierakstus sauc par ‘’lūgšanu grāmatu’’. Toreiz Mille Miglia rallijā trases pieraksti bija jaunums.

Saule, jūra, vējš un rallijs

Katra rallija braucēja sapnis ir nokļūt kādā no WRC pasaules čempionāta rūpnīcu komandām. Mērķa sasniegšanai pamati tiek likti nacionālajos čempionātos. Latvijā, kopš PSRS laikiem,  ir nopietnas rallija tradīcijas. Vissavienības sacīkstes rallijā notika jau no 1957. gada. Padomju rallistu debija Somijā, 1000 ezeru rallijā notika 1958. gadā.

Togad, PSRS čempionāta pirmsākumos, netālu no Minskas, otro vietu ieguva Karamiševs un Bušmanis no Rīgas ar 407. Moskviču.

1959. gada vasarā PSRS notika rallija sacīkstes kā regularitātes brauciens un trase veda no toreizējās Ļeņingradas caur Tallinu, Rīgu, Viļņu, Minsku, līdz Maskavai. Organizators- Ļeņingradas ( tagad Sanktpēterburga) auto moto klubs.

Vēja pilsētā Liepājā notiekošais rallijs ‘’Kurzeme’’ ir tradīcijām bagātākās sacīkstes Latvijā, kas risināsies arī šogad. 2005. gadā Kurzemes rallijs atzīmēja 40. dzimšanas dienu. Liepājas piena kombināta autosporta sekcija Mārtiņa Seska vadībā 1965. gadā organizēja pirmo ralliju Kurzeme. Startēja 65 ekipāžas ar tālu nojausmu par ralliju. Sešdesmito gadu beigās Liepājā notika republikas čempionāts kravas automobiļiem, bet septiņdesmito gadu sākumā tiem pievienojās vieglie auto. 1975. gadā Liepājā notika amatieru rallijs ‘’Līgo 75’’ , bet no 1976. – 1979. gadam rallijs ‘’Lielais Līgo’’. Astoņdesmito gadu sākumā un vidū ( 1981. un 1985.) sacensībām tika piešķirts čempionāta statuss. Pēc 1987. gada sacīkstēm iestājās ilgs pārtraukums Liepājas rallija dzīvē līdz 1994. gadam. Tad par organizatoriem kļūst Uldis Sesks un Latvijas Automobiļu federācijas prezidents Dainārs Dambergs. Gadu vēlāk organizējās auto klubs ‘’Kurzeme’’, kas turpmāk rīko ralliju. No 1997. gada Kurzemes rallijam pievienojās Lietuvas sportisti, bet turpmākos gados arī citu ārvalstu sportisti. 2001. gadā pirmo reizi Latvijā notiek Eiropas čempionāts rallijā Kurzeme 2001. Vēlāk gan Eiropas čempionāta statusu noņem, bet rallijs vienalga paliek starptautisks. 2005. gadā tas saucās Kurzeme –Žemaitija. Mūsu rallisti ir startējuši arī pasaules klases sacensībās.

Stingrs dalījums

Rallija mašīnas pieņemts dalīt klasēs, un 2005. gadā Latvijas čempionātā piedalījās šādu klašu braucamie: A grupā no A5 līdz A8 ietilpst auto no 1400 kubikcentimetru motoriem līdz vairāk nekā 2000 kubikcentimetriem. N grupas spēkrati dalās no N1 1400 līdz N4 virs 2000 kubikcentimetru. R grupā no R9 1400 līdz R13 virs 3500 kubikcentimetriem un līdz 4000. Galvenā atšķirība starp A un N grupas mašīnām ir to sagatavošanas iespējās. N grupa ir standarta auto ar minimālām izmaiņām. Drīkst uzlabot virsbūvi, atgāzu izplūdes sistēmu, daļēji piekari, mainīt amortizatorus, pastiprināt virsbūves un piekares elementus. Izņemot sporta bremžu klučus, neko nedrīkst mainīt bremžu sistēmā. Dzinējam drīkst tikai  pārprogrammēt vadības bloku. Ātrumu kārbai jāpaliek neskartai. Grupa N4, kur ir tādi slaveni auto kā Subaru Impreza 555 un Mitsubishi Lancer Evolution, ir kā pāreja uz A grupu. Grupā A jau paveras ļoti plašas iespējas pārveidošanai – sporta piekare, ātrumkārba, arīdzan sporta pusautomātiskā, mainīta dzinēja konstrukcija – cilindru diametrs, virzuļa gājiens, apgriezienu palielināšana. Tomēr automobilim ir jāsaglabā līdzība ar sērijveida mašīnu. Piemēram, kā vienam tā otram ir jābūt pilnpiedziņai un divu litru motoram ar turbīnu. Lai ietilptu konkrētā grupā, visām izmaiņām auto jābūt homoloģētām FIA. Homologācijai ir konkrēts termiņš, pēc kura beigām ar auto var piedalīties sacīkstēs tikai nacionālajā R grupā. Lai konkrētais modelis tiktu homoloģēts rallijam, tā bāzes modelim pēdējo 12 mēnešu laikā jābūt saražotam ne mazāk kā 2500 eksemplāros. Šī klasifikācija ir spēkā kopš leģendārās B grupas aizliegšanas. Tur startēja tādi automobiļi kā Ford RS200 un Audi Quattro. Tā motors bija tik jaudīgs, ka spēja izturēt tikai desmit darba stundas. Grupu B likvidēja drošības apsvērumu dēļ.

Quattro revolūcija un WRC

Tieši pirms 32 gadiem kompānija ‘’Audi’’ 1980. gada Ženēvas autosalonā prezentēja kupeju Audi Quattro ar pastāvīgo četru riteņu piedziņu. Tas bija pirmais sērijveida, vieglais auto ar pilnpiedziņu. ( Pazīstams arī kā Urquattro.) Ideja tika patapināta no armijas, pilnpiedziņas mašīnas Volkswagen Iltis. Trīs gadus vēlāk Frankfurtes auto šovā prezentē mašīnas saīsināto versiju Audi Sport Quattro. Galvenais pilnpiedziņas elements bija diferenciāļu bloķēšana, sākumā vienkāršāka, vēlāk Torsen tipa diferenciālis, kas bloķējās atkarībā no dzinēja griezes momenta. Normālos braukšanas apstākļos griezes momenta sadalījums starp asīm ir 50/50. Kādam no riteņiem izslīdot, jaudu pārdala uz to asi, kurai ir labāka saķere ar ceļu. Apvienojumā ar turbo motoru Audi kļuva neuzvarams jau debijas sacensībās 1981. gadā Zviedrijā. Ar Audi Quattro uzvaru izcīnīja pirmā sieviete, WRC čempione Mišela Mutona. Līdz tam visi uzskatīja, ka nav vērts likt pilnpiedziņu vieglajam auto lielā svara un izmaksu dēļ. Šodien pasaules čempionātā WRC visi rūpnīcu komandu pārstāvji startē ar pilnpiedziņas auto, kas tehniski līdzinās grupai A8.

Sebastians Loebs ar Citroen jau guvis astoņus čempiona titulus un šogad cīnīsies par devīto pie Citroen DS3 stūres.