Rīga: mopēdu galvaspilsēta ( 2. daļa) +VIDEO
Kristiāns Andersons
Pagājušonedēļ, stāstā par rūpnīcas ‘’ Sarkanā Zvaigzne’’ mopēdiem, apstājāmies pie RĪGA 12 modeļa, kuru ražoja no 1974. -1979. gadam. Dzinējs Š-57 nāca no Šauļiem. Mopēdu aprīkoja ar velosipēda pedāļiem. Ar tiem varēja motoram nākt talkā braucot kalnā. Rāmī bija iemontēts papīra, gaisa filtrs. Benzīna bākas stiprinājuma varianti un forma bija dažādi. Aizdedzes spole varēja atrasties vai nu virs rāmja zem bākas, vai zem rāmja bākai apakšā. RĪGA 12 vizuāli līdzinājās modelim RĪGA 16, bet ar īso sēdekli un mazāku bagāžnieku.
Modeli RĪGA 11, 1983. gadā, nomainīja veiksmīgāks aparāts RĪGA 13. Uz priekšu tas tika ar 1,3 zs stipru motoru. Maksimālais ātrums bija 40 km/h. Agrīnajiem modeļiem uzstādīja D-8 motoru, bet vēlāk sāka likt D-8e un D-8 M spēka agregātus.
Šis mopēds izcēlās ar labu gaismu un augstsprieguma transformatoru, kas novērsa problēmas ar aizdedzes spoli. RĪGA 13 kļuva par masveidīgāko rūpnīcas ražojumu un to izlaida līdz 1998. gadam.
1977. gadā ražošanā palaida divu ātrumu modeli RĪGA 16. Mopēdam bija motocikla izpūtējs, kikstarteris, aizmugurējās bremzes svira, aizmugurējais lukturis, oriģināls krāsojums un jauna stūre.
Pirmajiem modeļiem uzstādīja Šauļu motoru Š-57, bet vēlākie tika pie paša veiksmīgākā dzinēja Š-58.
RĪGA 16 faktiski bija pirmais mokiks PSRS vēsturē, jo līdz tam izlaida mopēdus ar pedāļiem. Mokiks pats svēra 45 kilogramus, bet pārvadāt ar to varēja līdz 115 kilogramus smagu kravu.
1981. gadā rūpnīca sāka izlaist mokiku RĪGA 22. Tas bija modernizēts RĪGA 16. Motors te bija Š-62 un tas kardināli atšķīrās no priekšgājējiem. Te bija jaudīga, elektroniskā, bezkontakta aizdedze. Kloķvārpstas griešanās virziens tika mainīts citādākas pārnesumu kārbas dēļ. Labu konstrukciju gan samaitāja kvalitāte. Tāpēc, 1984. gadā, visu sistēmu modernizēja un 1,8 zs motoru nosauca par Š-62M. Mainīja arī izpūtēja konstrukciju, bet pārnesumu kārba tā arī palika RĪGA 22 vājā vieta.
1982. gadā izlaida neparastu mokiku RĪGA 26 ( ‘’Mini’’ RMZ-2. 126). Tas bija pats kompaktākais rūpnīcas ražojums, kuru varēja glabāt uz balkona, bet laimīgie universālu īpašnieki šo mokiku varēja vadāt mašīnā. Svars gan mokikam bija 50 kilogrami. RĪGA 26 izcēlās ar maziem, tukliem riteņiem kā motorolleram. Stūri un sēdekli varēja nolaist tā padarot braucamo vēl kompaktāku. Motori varēja būt Š-62, V-50 vai V 501 visi no Šauļu rūpnīcas.
1986. gadā stādīja priekšā pilnīgi jaunu izstrādājumu, mokiku DELTA (RMZ-2. 124) . Oriģinālais rāmis un veiksmīgais, divu pārnesumu motors V-50 bija galvenie DELTA trumpji. Priekšgājēju trūkumi tika ņemti vērā. Motoram V-501 pārnesumus varēja pārslēgt ar kāju, kas īpaši patika baikeriem.
Nelielās partijās DELTA izlaida ar lietajiem riteņiem un triju pārnesumu motoriem, kurus ražoja Polijā.
DELTA pēdās sekoja mokiks STELLA. Tam uzstādīja M-225 motoru no mopēda BABETTA. Pēc PSRS sabrukuma bez šā motora vēl lika dzinējus no poļu mokika DEZAMET un franču PEUGEOT.
Mopēdu ražošanu rūpnīca’’ Sarkanā Zvaigzne’’ pārtrauca 1998. gadā. Rūpnīcu sāka izpārdot pa daļām.
Rīga sen vairs nav mopēdu galvaspilsēta, bet ,šogad, ir Eiropas kultūras galvaspilsēta! Jaunākās koncertzāles, vismaz pagaidām, gan atrodamas ārpus Rīgas tāpat kā ,savulaik, mopēdi, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
Komentāri: