Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Kristiāns Andersons

Ar vārdiem reiz bija iesākas katra pasaka. Šoreiz tāpat var iesākt patiesu stāstu par Rīgas rūpnīcas ‘’Sarkanā zvaigzne’’ ražotajiem mopēdiem, kuri saucas RĪGA un nesa galvaspilsētas vārdu ,pārsvarā, uz lauku rajoniem. Tur šos braucamos varēja dzirdēt un sastapt bieži.

No manu onkuļu sarunām, kuri arī savulaik brauca ar mopēdu ‘’Rīga’’, esmu dzirdējis, ka grūtākais uzdevums bija noregulēt pareizi tā braucamā aizdedzi.

Tad nu pieņemsim, ka man tas ir izdevies un izbrauksim ar mopēdu pa rūpnīcas vēstures lapaspusēm.

Mopēdu ražošanu rūpnīca ‘’Sarkanā Zvaigzne’’ sāka 1958. gadā. Mopēdam SPRĪDĪTIS bija 60 kubikcentimetru motors pēc JAVA licences. Pirmais kucēns derēja tikai slīcināšanai.  Konstruktori devās uz JAVA rūpnīcu izpētīt kā šāda tehnika būvējama? Pēc tam nāca RĪGA 1, kuru ražot sāka 1961. gadā. Kaut gan izstrādāts tas tika jau divus gadus agrāk. Uz priekšu to dzina JAWA 50 kubikcentimetru motors. Bija nepieciešama motocikla vadītāja apliecība un transporta līdzekļa reģistrācija, kas neveicināja mopēda popularitāti.

Sekoja RĪGA 2 GAUJA. Tas bija moto velosipēds, kuru ražoja no 1961.- 1963. gadam. Vienvietīgajam braucamajam uzstādīja D4 vai D5 motoru ar viena zirga spēka jaudu. Uzticamajam, metinātajam rāmim bija neliels svars, bet priekšējai balstiekārtai bija atsperu amortizatori.

Par braucienu tumšajā diennakts laikā gādāja lukturis, kura barošana notika no ģeneratora.

GAUJA varēja attīstīt 40 km/h ātrumu.

1965. gadā RĪGA 1 modeli nomainīja RĪGA 3. Jaunieguvums bija Šauļos ražotais motors Š-51. Spēka agregāts izrādījās neuzticams un tas atkal iedragāja mopēdu popularitāti. Rīga 3 bija citādāka benzīna tvertnes forma, spilvena veida sēdeklis ( pieļauju, ka mīkstāks)un rāmis ar pagarinātu astes daļu. Tāpat mopēds bija jaudīgāks par RĪGA 1 un divus kilogramus vieglāks. Maksimālais ātrums jau 50 km/h.

1970. gadā RĪGA 4 uzstādīja 49,9 kubikcentimetru motoru un braukšanas tiesības vairāk nevajadzēja. Jauda pieauga līdz diviem zirgiem. Parādījās augstsprieguma transformators, riteņu aizsargi, citādāks bagāžnieks. Mainījās ķēdes konstrukcija, pārnesumu kārbas zobrati. Spidometra piedziņa notika no dzinēja. Deviņpadsmit collu riteņus nomainīja ar sešpadsmit collu ratiem.

No 1966.- 1971. gadam ražoja GAUJA mantinieku RĪGA 5. Priekšējā riteņa amortizāciju nodrošināja teleskopiskā dakša, bet nevis saspiedošās atsperes, kas ļāva dakšai izliekties uz priekšu. Mainījās dizains. Nebija pārnesumu, bet startēšanai bija jāgriež pedāļi. Nostiprināja rāmi, jo iepriekšējie lūza. Neraugoties uz vienkāršo vadību, mopēda dinamika būtiski pasliktinājās.

1971. gadā RĪGA 5 nomainīja ar RĪGA 7. To sāka ražot jau 1969. gadā, bet pilnībā veco modeli septītais aizstāja divus gadus vēlāk. Dzinējs D 6 ļāva tam pieslēgt priekšējo un aizmugures, gabarīta lukturus. Te parādījās novietne instrumentiem, izpūtējs. Riteņus varēja savstarpēji aizvietot un tiem bija izsargi. Mopēda RĪGA 7 konstrukcijā bija speciāls zobstienis, kas ekstrēmas bremzēšanas laikā neļāva rāmim salūzt.

1976. gadā ieradās modelis RĪGA 11. Stilīgs, viena ātruma mopēds, kas izrādījās smags un ar neizturīgu rāmi. Degvielas tvertne atradās zem bagāžnieka. Braucot kalnā tas radīja problēmas, jo sevišķi tad, ja degvielas bija atlicis maz.

RĪGA 12, kura reklāmu atceramies no filmas ‘’Dāvana Vientuļai sievietei’’, ražošanā bija no 1974. – 1979. gadam.

Par to nākamreiz!