Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Manu uzmanību SEFAC spēkratam piesaistīja žurnālā ‘’What Car’’ izlasītā ziņa, ka mašīnas pašreizējais īpašnieks pasūtījis auto mēroga modelīti 1:12.
Mašīnu uzbūvēja fabrika ar nosaukumu preču vilciena garumā Societe des Etudes et de Fabrication d’ Automobile de Course. Projektu sāka četru speciālistu grupa. Sacīkšu braucējs Reimons Zommers ( Raymound Sommer) , rūpnieks Andrē Prants ( Andre Prant) , Reimons Bro ( Raymound Brault) un ceturtais bija automobiļa dizaina autors Emīls Petī ( Emile Petit). Par Emīla Petī veikumu Salmson markas labā var lasīt šeit: https://www.autodroms.lv/ieskats-salmson-automobilu-markas-dzives-gajuma/
Sacīkšu mašīnai uzstādīja divus četru cilindru motorus, no kuriem izveidoja U8 motoru ar 2771 kubikcentimetru darba tilpumu. Katrs četru cilindru bloks atradās blakus uz kopīga kartera. Katram blokam bija cilindra galva ar divām augšējām sadales vārpstām. Abas kloķvārpstas bija izlīdzinātas tā, lai tās darbotos pretējos virzienos. Abiem blokiem bija viens liels kompresors. Motora jauda bija tikai 250 zs, kas bija mazākais rādītājs 750 kg formulu klasē. U8 motoram bija desmodromiskā vārstu vadība. Auto aprīkoja ar īpašām trumuļu bremzēm ar 8 klučiem uz trumuli.
Auto tapa ar domu, lai uzvarētu Grand Prix sacensībās formulām ar svaru 750 kg. Viss projekts bija apvīts ar noslēpumainības auru, jo ne sabiedrībai, ne žurnālistiem nebija ļauts skatīt auto tuvplānā. Mašīnas debija sacensībās notika 1935. gada 23. jūnijā notikušajās Francijas Grand Prix sacīkstēs Montlerī. Veiksme gan nebija sabiedrotā un SEFAC Grand Prix automobilis neattaisnoja cerības. Pietrūka jaudas, svars bija par lielu un auto nebija pietiekami uzticams. SEFAC GP mājaslapa gan saka, ka nevis tehnisks defekts bija pie vainas neveiksmei debijas reizē, bet īstenībā sacīkšu braucējs nebija gatavs. Iemesli kāpēc SEFAC tā arī nekad nefinišēja sacīkstēs bija problēmas ar eļļošanu, bremžu defekti, un benzīna trūkums.
Trīs gadus vēlāk SEFAC atgriezās uz 1938. gada Reimsas Grand Prix starta, bet pēc pāriis apļiem motors sāka dūmot un nācās izstāties. Pēdējo reizi mašīna bija redzēta pirmskara Grand Prix sacīkstēs Po ( Pau) 1939. gadā, bet atkal nācās pamest autodromu pirms laika.
Kara laikā auto glabājās Montlerī trases pagrabos. Pēc kara auto nonāca mesjē Dommartēna (Dommartin) īpašumā. Viņš nomaskēja virsbūvi un pārdeva mašīnu ar Dommartin nosaukumu. SEFAC paviesojās divos muzejos un tad 1994. gadā, no Dublinas muzeja, to nopirka Ričards Lains ( Richard Line). Tomēr viņam pietrūka laika un naudas auto atjaunošanai.
Galu galā mašīna 2008. gadā nonāca pie holandieša Hana Brauersa ( Han Brouwers) un viņa plauktu rotās minētais SEFAC mēroga modelītis. Arī ar lielo mašīnu īpašniekam bija plāni. Tās restaurāciju mehāniskajā daļā, salikšanu kopā un citus darbus viņš uzticēja firmai Classic Job. Ar virsbūvi nodarbojās Gerijs Pitnijs ( Gary Pitney), bet Beintona Džonsa ( Baynton Jones) pārziņā bija motors.
Restaurāciju pabeidza 2022. gada janvārī.
Spēkrata atgriešanās Montlerī trasē notika šogad maijā uz pasākumu Revival Monlhery, lai darītu to, kam tas bija paredzēts 1934. gadā.
Kristiāns Andersons