Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Kristiāns Andersons
Ja vien tas būtu iespējams, tad katru gadu, 5.augustā šoferīši drīkstētu baudīt vienu vienīgu zaļo vilni.
Lieta tāda, ka 1914. gada piektais augusts ir tā diena, kad tika izgudrots pirmais, elektriskais luksofors. Par to, kas bija pirms tam, pagājušajā pirmdienā, rakstīja kolēģis Gints. https://www.autodroms.lv/lai-suminam-lai-svinam-luksoforam-dzimsanas-diena/
Mūsu šodienas uzdevums ir atskatīties uz luksofora vēsturi simtgades griezumā.
Kad Henrijs Fords ar skārda Līzīti, Ford T modeli uzlika Ameriku uz riteņiem, bija vajadzīga pilnvērtīga infrastruktūra.
Kā jau tas sākumā var gadīties ar pirmo luksoforu notika nepatīkams incidents. Tumsā luksofora degšanu nodrošināja gāzes lukturis, kas 1869. gadā uzsprāga, smagi ievainojot blakus stāvošo policistu.
Par to, ka nepieciešams kaut kas līdzīgs luksoforam jau bija aizdomājies cars Hammurapi senajā Babilonijā. Viņš valdīja no 1793-1750 pirms mūsu ēras. Valdnieks lika vergiem vakaros vilkt uz pleciem nēšus ar diviem kausiem galos. Tajos atradās nafta, kuru aizdedzināja un šāds, dzīvais luksofors esot brīdinājis ratu kučierus un regulējis satiksmi.
Tieši pirms simts gadiem izgudroja īstu, pusautomātisko luksoforu, kuru 1914. gada 5. augustā uzstādīja Klīvlendā. Tas bija Džeimsa Hoga konstrukcijas luksofors. Šiem luksoforiem bija sarkanā un zaļā gaisma, kuru vadīja speciālā būdā sēdošs policists.
Pa īstam luksofora nozīmi sāka novērtēt sešus gadus vēlāk īstā auto pilsētā Detroitā. Tur bija milzīgi sastrēgumi, ar kuriem ierastie satiksmes regulētāji netika galā. Viens no Detroitas policijas priekšniekiem Viljams Potts , 1920. gadā, investēja pats savu naudu, lai attīstītu ceļa infrastruktūru. Trīsdesmit septiņi dolāri aizgāja vadiem un pirmā luksofora izgatavošanai, kurš parādījās Butforda un Mičigānas avēniju šķērsojumā. Jaunumam jau bija trīs signāli, jo nāca klāt dzeltenā gaisma kā brīdinājums. Pottsa kungs ieguva iesauku ‘’Misters luksofors’’.
Togad luksofori parādījās arī Ņujorkā un no turienes sāka izplatīties pa visu pasauli.
Ja agrāk, sastrēgumstundā ceļš pa Piekto avēniju no 57. līdz 34. ielai aizņēma 40 minūtes, tad ar luksofora uzstādīšanu ceļā patērētais laiks saruka līdz desmit minūtēm.
Patiesību sakot šiem ‘’sastrēgumu torņiem’’, kā tos iesauca amerikāņi, bija arī vājās vietas. Piemēram, tie atradās krustojuma centrā un tā ierobežoja kustību. Otrs mīnus bija tas, ka luksofors nevarēja darboties bez cilvēka klātbūtnes.
Divdesmito gadu vidū, Ņujorkā ap desmit procentiem policistu to tik vien darīja kā regulēja satiksmi.
Jāteic, ka pirms luksofora izgudrošanas kārtības sargiem nācās satiksmi regulēt ar rokām. Tika izmantoti zižļi, speciālas plāksnītes uz garas kārts un pat lukturīši uz krūtīm.
1923. gadā Herrets Morgans izgudroja automātisko luksoforu, kas pats pārslēdza signālus.
Kā tika teikts obligātajā zīmītē pie patenta, pateicoties šim izgudrojumam krustojuma izbraukšanas kārtība vairs nav atkarīga no autovadītāja vai policista personības. Visi kļuva vienlīdzīgi likuma priekšā.
Interesanti, ka savu patentu Morgans reģistrēja arī 5. augustā. Izveidot automātisko luksoforu viņu pamudināja acu priekšā notikusī avārija.
Matu iztaisnošanas krēma, gāzmaskas un automātiskā luksofora izgudrotājs Morgans satiksmes regulēšanas ierīces patentu par 40 000 dolāriem pārdeva kompānijai General Electric. 1923. gadā ASV kopā bija ap 50 dažāda tipa luksoforu. Drīz vien Morgana vienkāršais un ērtais izgudrojums izspieda pārējos un joprojām luksofori darbojas pēc Morgana shēmas.
No pārējo ražotāju veikuma var minēt firmas Attica Traffic Signal Company sistēmu, kur iedegoties lampiņām notika atpakaļejoša laika atskaite līdz starta brīdim.
To vēl šodien bieži izmanto autosportā.
Interesanti, ka Japānā ilgu laiku, kustību atļaujošais signāls bija zilā krāsā.
Eksistē arī piemineklis luksofora uzvarai pār haosu uz ceļiem. Tas atrodas Londonā, laukumā pie Kanāriju piestātnes ( Cannary Wharf) un ir ‘’luksoforu koks’’ astoņu metru garumā, kas sastāv no 75 luksoforiem. Tos vada viens dators.
Patiess prieks, ka luksofors gadu gaitā ir spējis attīstīties par īstu palīgu satiksmes drošībā un pats vairs neapdraud blakus stāvošos kā bija sākumā.
Berlīnes luksoforos attēlotais cilvēciņš, kuru dēvē par Ampelmani ( Ampelmann) ir kļuvis par vienu no pilsētas simboliem.
Esmu dzirdējis, ka ir tādi censoņi, kas cīnās par to, lai luksoforā tiktu attēlota arī sieviete.
Salīdzinot ar luksofora izgudrotāju risinātajām problēmām, šī jau ir uzjautrinošs sīkums.