Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Par to, ka hibrīda automobiļu tehnoloģijas pirmsākumi rodami jau labi sen es rakstīju stāstā par Armstrong hibrīdu. To atradīsiet šeit: https://www.autodroms.lv/automobilu-hibridizacijas-pirmsakumi-stasts-par-vienu-no-pirmajiem-hibridiem-pasaule-1896-gada-armstrong-phaeton-hybrid/

Savukārt šodien manu uzmanību piesaistīja Owen Magnetic vārds, jo arī viņi uzskatāmi par vieniem no auto hibridizācijas iesācējiem. Owen Magnetic bija visveiksmīgākais no agrīnajiem, sērijveidā ražotajiem hibrīdiem. To reklamēja kā ‘’The Car of a Thousand Speeds’’!

Viss sākās ar to, ka ASV līnijkuģim New Mexico uzstādīja Justusa Enca ( Justus Entz) izstrādāto magnētisko, bezpakāpju  transmisiju caur gaisa spraugu. Tādas  piedziņas idejas autors bija Džordžs Vestinghaus ( George Westinghouse).

Vīrs vārdā Rejs Mozes Ouens ( Ray M. Owen) no uzņēmuma Baker Rauch & Lang, kurš ražoja elektriskos automobiļus Baker un Raulang, izmantoja līnijkuģī esošo konstrukciju automobiļiem. Luksusa automobiļu marku Owen Magnetic ieviesa 1914. gadā un tur šādu konstrukciju lietoja. Pirmo mašīnu stādīja priekšā 1915. gada Ņujorkas Automobiļu izstādē. Parasts sešu cilindru motors ar 374 kubikcollu darba tilpumu darbināja ģeneratoru , kas radīja magnētisko lauku ( Tāpēc arī nosaukums Magnetic) un tādējādi ražoja elektroenerģiju, kas darbināja elektromagnētisko, sešu ātrumu, automātisko  transmisiju.  Nebija mehāniska savienojuma starp benzīna motoru un elektriskajiem motoriem , kas piedzina aizmugurējos riteņus. Pēc būtības tas bija ģenerators ar integrētiem tajā diviem elektriskajiem motoriem, kur viens atbildēja par braukšanu uz priekšu, bet otrs mazāks bija atbildīgs  par atpakaļgaitu. Ātrumu regulēja ar sviru – reostatu, kura atradās uz stūres rata un nodrošināja arī neitrālo pozīciju.  Lai brauktu ātrāk , piespieda gāzes pedāli un pārvietoja sviru.  Ar to regulēja sešus dažādus ātruma diapazonus. Owen Magnetic lieliski derēja cilvēkiem ar vārgām kājām, jo nevajadzēja ne izspiest sajūgu, ne pārslēgt pārnesumus, kas senos laikos ar dubulto sajūga izspiešanu un pārnesumu slēgšanu vienlaikus bija liela fiziska slodze. Paātrinoties palielinājās dzinēja apgriezieni un ģenerators sāka strādāt ātrāk un tā arī auga elektriskā motora jauda. Katra nākamā no ātrumu sviras sešām pozīcijām palielināja motora  magnētiskā lauka intensitāti un palielināja griezes momentu. Līdz 40 km/h ātrumam Owen Magnetic ieskrējās 10 sekundēs un tas tajā laikā bija ļoti atzīstami. Savukārt auto maksimālais ātrums bija 90 km/h.  Arī bremzēšanas sistēma bija elektriska. Lai nobremzētu, pietika pārbīdīt vilces dzinēja pārslēgšanas sviru uz ģeneratoru. Dzinēja pretestība palēnināja auto un uzlādēja spēkratu.

Owen Magnetic beidza pastāvēt jau 1921. gadā, bet J. L. Krauns pārņēma sistēmu un izmantoja to Crown Magnetic markas automobilī. Tam bija sešu cilindru, augšvārstu motors ar vārstu bīdītājiem un gandrīz 427 kubikcollu darba tilpumu. Ar Lielbritānijā ražotiem motoriem mašīnu tirgoja arī Apvienotajā Karalistē ar British Ensign nosaukumu. Elektriskā transmisija ar gludumu un elastīgumu ļāva izvairīties no vajadzības pārslēgt pārnesumus, bet tūkstoš ātrumu automašīna sanāca dārga un netradicionāla. Zem motora pārsega atradās uzraksts – ‘’Auto salūšanas gadījumā neremontēt to pašam, bet sūtīt uz rūpnīcu’’. Lētākais Owen Magnetic maksāja $3,150, bet par dārgāko modeli prasīja $ 5,000. Sērijveida hibrīdi bija iecienīti operas zvaigžņu vidū. Ar tādiem brauca Enriko Karūzo un Džons Makormaks. Owen Magnetic kļuva par vienu no pirmajiem auto, kura dizainu veidojusi sieviete. Belle Endriūsa bija visu piecu virsbūves tipu un interjera autore. Kopā uzbūvēja 874 Owen Magnetic markas automobiļus.

Par Baker automobiļu vēsturi lasiet šeit: https://www.autodroms.lv/elektriskais-automobilis-no-asv-baker/

Kristiāns Andersons