Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

INOVATĪVA PIEEJA EKSPORTAM

Pēc diviem mēģinājumiem ASV un tam sekojošās darbības izvēršanas Beļģijā – kur Herstālā tika salikti vairāki COACH modeļi – Žans Redelē nolēma pacelt lietas vēl nebijušos augstumos. Viņš saprata, ka nākotnē svarīga nozīme būs internacionalizācijai, un labi apzinājās, ka viņa biznesam, kuru sākotnēji Renault vadība neatbalstīja, pašam nebija finanšu līdzekļu, lai izveidotu eksporta tīklu ar “oficiālajiem importētājiem”. Tāpēc eksporta vietā viņš saviem partneriem piedāvāja industriālu projektu. Viņa arguments bija vienkāršs –  ALPINE automašīnas bija vienkārši uzbūvēt, to varēja paveikt pat nekvalificēts darbaspēks, un automašīnas bija uzticamas, tā kā tajos tika izmantoti RENAULT masveidā ražotas mehāniskās detaļas.

Pirmais mērķis bija Brazīlija, un vien drīz tika panākta vienošanās ar WILLYS-OVERLAND DO BRASIL, kas jau ražoja DAUPHINE automašīnu uz RENAULT licences pamata. Kopš 1960. gada A108 BERLINETTE kupejas un kabrioleti, kas tika būvēti izmantojot aprīkojumu no Djepē palikušajām darbnīcām, Sanpaulu tika izplatīti ar nosaukumu INTERLAGOS – par godu Brazīlijas sacīkšu trasei. Līgums bija spēkā sešus mēnešus un ļāva izgatavot vairāk nekā tūkstoti sporta automašīnu.

Otrā mērķa valsts bija Spānija. Žans Redelē, kurš bija nolīdzis inženieri, lai šo ārējās attīstības ideju īstenotu dzīvē – izveidoja kontaktus ar autosporta organizāciju FASA (Fabricación de Automóviles Sociedad Anónima), kas līdzīgi uz licences pamata Spānijā jau ražoja DAUPHINE modeļus. Pateicoties ciešajai saiknei abu uzņēmumu vadītāju starpā, no kuriem viens bija spānis, bet otrs francūzis – laika posmā no 1964. līdz 1978. gadam Validolidā tika izgatavotas gandrīz divi tūkstoši ALPINE FASA automašīnas.

Šo panākumu iedvesmots, Žans Redelē sāka tālāk vest pārrunas ar Meksikas organizāciju DINA, kas tikko kā bija parakstījusi līgumu ar RENAULT par RENAULT 8 izgatavošanu. Tādējādi kopš 1963. gada ar augsti novērtētā jaunā inženiera Žana Pjēra Limondina (Jean-Pierre Limondin) palīdzību, DINALPIN sāka izgatavot Mehiko priekšpilsētā. Sadarbība beidzās 1971. gadā, pēc tam, kad bija izgatavotas 700 automašīnas.

Vēl viens pēdējais mēģinājums – šoreiz pēc RENAULT rīkojuma – notika Bulgārijā. RENAULT 8 automašīnas sadarbībā ar Bulgārijas valsti tika izgatavotas RENAULT piederošajā rūpnīcā Plovdivā. Daži Bulgārijas līderi vēlējās savu nacionālo sporta automašīnu, un no šīs vēlmes arī dzima BULGARALPINE, kura 60.gadu beigās tika izgatavota 50 vienībās.

Katrā valstī, kurā tās tika izgatavotas, ALPINE automašīnas piedalījās sacīkstēs un uzvarēja; tām pie stūres sēdēja tāda kalibra čempioni, kā Emersons Fitipaldi (Emerson Fittipaldi) (braucot Interlagos trasē), viņš vēlāk guva uzvaru F1 pasaules čempionātā un Indy 500, nākotnes Pasaules rallija čempions (World Rally) Karloss Sainss (Carlos Sainz) (ALPINE FASA), Austrumeiropas čempions Iļja Čubrikovs (BULGARALPINE) u.c.

Papildus ražošanai uz licences pamata, ar RENAULT meitasuzņēmuma atbalstu tika ieviesta tradicionālā eksporta politika. Šādā veidā RENAULT GERMANY valstī, kas jau bija pārpildīta ar sporta automašīnām, importēja daudzus A310 un GTA modeļus. Beļģija un Šveice bija divas galvenās ALPINE automašīnu importētājvalstis, kā arī Lielbritānija, Itālija un Japāna.

ĀTRUMSACĪKSTES UN RALLIJS – ALPINE SAGLABĀŠANA

ALPINE ir sporta zīmols. Ātrumsacīkstes jau ir tā asinīs. Visas šī zīmola automašīnas ir tam apliecinājums, gan dizaina, gan veiktspējas ziņā. Dabīgi, ka šis iespaidīgais bizness tika balstīts uz automašīnas izmantošanu rallijā, bet ALPINE tāpat bija uzvaroša ar saviem prototipiem pasaules lielākajās izturības sacensībās, ieskaitot Le Mans 24 Hours, sporta automašīnu zvaigžņotais notikums. Līdzīgā veidā automašīna triumfēja vienvietīgo automašīnu konkurencē – autosacīkšu visizaicinošākajā disciplīnā – un rallijkrosā – disciplīnā, kurai nepieciešama milzīga izturība.

Rallijā viss sākās ar A106 COACH automašīnu. Neatkarīgi no Žana Redelē, vairākiem braucējiem šo pirmo ALPINE izdevās aizvest līdz uzvarai. Pēc dažiem gadiem viņi izveidoja pirmo profesionālo autobraucēju grupu. Viņi bija: Žaks Ferē (1958. gada Montekarlo rallija uzvarētājs ar DAUPHINE, un vēlāk arī RENAULT sporta automašīnu virzīšanas direktors), Anrī Grēders (Henri Greder) un Žans Vinatjē (Jean Vinatier). Pēdējais no minētajiem bija īsta autosacīkšu leģenda. 1953. gadā viņš piedalījās Bol d’Or sacīkstēs ar 2CV BARQUETTE un pēc vairākām piedalīšanās reizēm (braucot ar SALMSON, ASTON MARTIN un ALFA ROMEO), ieguva vienu no pirmajiem ALPINE COACH modeļiem. Viņš piedalījās Mille Miglia sacīkstēs būdams tikai 23 gadus vecs, bet viņam aiz muguras jau bija daudzsološa karjera. Šo karjeru paātrināja DB PANHARD un vēlāk RENÉ BONNET un ABARTH, pirms 1964. gadā Žans Redelē viņam uzticēja vairākas ALPINE automašīnas: prototipu dalībai Le Mans 24 Hours sacīkstēs, ALPINE GORDINI FORMULA 2 vienvietīgo automašīnu un BERLINETTE rallijam. Tajā pašā laikā viņš arī rallijā pārstāvēja RENAULT kā rūpnīcas autobraucējs. Turklāt 1964. gadā viņš guva pirmo lielo uzvaru, ar RENAULT 8 1100 GORDINI Tour de Corse autosacīkstēs. Pedantisks, organizēts, inteliģents un ļoti atsaucīgs – viņš bija uzticams un ātrs, un guva daudz panākumu. Viņa lielākais lepnuma avots bija uzvara COUPE DES ALPES Coupe d’Or sacīkstēs. Tikai anglis Aiens Apeljards (Ian Appleyard) un Stērlings Moss (Stirling Moss) varēja dižoties ar savā īpašumā iegūtu līdzīgu trofeju. Pēc trīs litru ALPINE A220 modeļa vadīšanas Le Mans, viņš, braucot ar BERLINETTE, 1969. gadā kļuva par Francijas rallija čempionu. Vēlāk viņš tika norīkots par sporta direktoru – sākumā uzņēmumā FORD un vēlāk FIAT ABARTH, pirms viņam tika uzticēti svarīgi pienākumi Francijas autotransportlīdzekļu federācijā (Fédération Française de Sport Automobile).

Līdz ar A110 modeļa parādīšanos rallija pasaulē tika dots starts arī citu autobraucēju karjerām, tādu kā, piemēra, Žerāra Larūza (Gérard Larrousse), kurš, kā šķita, uzvarēs 1968. gada Montekarlo rallijā, līdz viņš savā ceļā sastapa sniega kupenu, ko tur sliktu nodomu vadīti bija novietojuši skatītāji. Pēc tam Larūzs sāka braukt ar ALPINE prototipiem, līdz kļuva par RENAULT F1 komandas vadītāju.

Lai gan tas, kas savaldzināja sabiedrības iztēli, vispirms jau bija zīmola sporta direktora Žaka Šenīsa izveidotā “Musketieru” komanda. Komanda, kurā bija akrobātiskais Žans Liks Terjē, perfekcionists Bernārs Darnišē, uzticamais Žans Pjērs Nikolā un spīdošais Žans Klods Andruē, patiesi izcēlās pārējo vidū. Ik pa laikam to spēcināja tāda kalibra autobraucēji, kā Ove Andersens, kurš ar ALPINE 1971. gadā uzvarēja Montekarlo rallijā.

Tas gads bija viens no ALPINE panākumiem bagātākajiem, ar uzvaru Starptautiskajā rallija čempionātā ražotājiem (International Rally Championship for Manufacturers), kas bija sava veida priekštecis Pasaules rallija čempionātam. Tas turpinājās no 1970. gada, kad Žans Klods Andruē tika kronēts par Eiropas rallija čempionāta uzvarētāju. Šis lieliskais braucējs jau bija baudījis Francijas uzvarētāja titulu 1968. gadā. 1969. gadā viņa pēdās sekojot uzvarēja Žans Vinatjē, bet 1970. gadā atkal sev uzvaras laurus plūca neaprakstāmais Žans Klods. 1971. gadā pienāca Žana Pjēra Nikolā kārta, savukārt 1972. gadā spēcīgākais izrādījās Bernārs Darnišē. Beigu beigās 1973. gadā Francijas čempionātā uzvarēja ceturtais “musketieris” – Žans Liks Terjē, bet vēl ievērojamāks bija fakts, ka pēc tam divus gadus pēc kārtas – 1974. un 1975. gadā – uzvaras laurus plūca kāds privātais jaunpienācējs. Viņa vārds bija Žaks Anrī (Jacques Henry), un viņš pats uzturēja savas automašīnas nelielā Lure garāžā.

Astoņus gadus BERLINETTE saglabāja savu vietu pjedestāla virsotnē – no kā visievērojamākā bija 1973. gada kampaņa, kad, neskatoties uz ļoti ierobežoto budžetu, salīdzinājumā ar konkurentiem, ALPINE tomēr neatkāpās no Svētā Grāla meklējumiem… t.i., piedalīšanās Pasaules rallija čempionātā.

Jāsāk jau ar to, ka komanda guva patiesu “straiku”, kad ieņēma piecas no sešām pirmajām vietām izaicinošajā Montekarlo rallijā. Pat vēl labāk – bija BERLINETTE faktiski monopolizējusi pjedestālu, kad Andrujē finišēja pirms Andersena un Nikolā. Terjē un Pjo finišēja, attiecīgi kā piektais un sestais.

Žana Kloda Andruē stūrmanis “Stirna” (Biche), vēlāk atzinās, ka “rallijā vel nekad nebija bijis tik ātrs.”

Togad tika uzrādīts vēl kāds lielisks sniegums, ko nodrošināja Žans Liks Terjē, kurš ieguva trešo vietu Zviedrijas rallijā, kas tradicionāli bija Skandināvu braucēju lauciņš. Tad bija vēl viena dubultā uzvara Portugāles rallijā, kur pirmajā un otrajā vietā bija Terjē un Nikolā; pēc tam nāca Darnišē uzvara Marokas rallijā – pasākumā, kurā viņš piedalījās pirmo reizi. Akmeņainajā, saules sakarsētajā Grieķijā Terjē dominēja Akropoles rallijā. Austrijā strīdīgā veidā tika atņemta Darnišē uzvara, bet Terjē uzvarēja Itālijas Sanremo sacīkstēs. Īpaša atzinība nāca, kad Korsikā – kā viņi to jau bija paveikuši pašā pirmajā Pasaules čempionāta rallijā Montekarlo posmā – ALPINE-RENAULT automašīnas ieguva pirmās trīs vietas, Nikolā apsteidzot Pjo un Terjē.

Pēdējā klasifikācijas posmā togad ALPINE-RENAULT pilnībā sakāva konkurentus, iegūstot 155 punktus, par 81 punktu apsteidzot FIAT ABARTH un 76 punktiem – FORD.

Līdzīgā veidā tajos maģiskajos gados, braucot ar ALPINE-RENAULT BERLINETTE automašīnām, triumfēja virkne privāto jaunpienācēju: Moriss Nusbumē (Maurice Nusbaumer) un Žozefs Burdons (Joseph Bourdon) no Normandijas, korsikāņi Žans Pjērs Monzagols (Jean-Pierre Manzagol) un Pjērs Orsini (Pierre Orsini), no Grenobles nākušie Bruno Sabi (Bruno Saby) un Bobs Neirets (Bob Neyret), Žans Marī Žakma (Jean-Marie Jacquemin) un daudzi citi, slaveni vai nē, sponsorētie autobraucēji vai amatieri – tik daudzi, ka. lai viņus visus nosauktu, nepietiktu pat ar grāmatu.

Kad A310 modelis nomainīja A110, tas līdzīgā veidā savas kristības izgāja, piedaloties sacensībās. Žans Pjērs Nikolā, Žans Liks Terjē un fantastiskais Žans Ranjoti to aizveda līdz uzvarai ar četru cilindru GORDINI dzinēju, pirms 1977. gadā ar V6 spēkratu  Francijas rallija čempionātā uzvarēja Gijs Freklens. Un tikai satriecošā Renault 5 Turbo automašīna – kas arī tika izgatavota Djepē – noslēdza ar A310 gūto ievērojamo uzvaru ciklu.

ALPINE 1963.gadā prototipu veidā Hosē Rosinski vadībā debitēja Le Mans 24 Hours sacīkstēs. Šeit vēlreiz ALPINE demonstrēja savu oriģinalitāti, bet drīzāk ar mērķtiecīgu sniegumu un efektivitāti, nekā absolūtu uzvaru. Ar nelielajiem 1000CC un 1300CC dzinējiem, automašīnas, galvenokārt, pateicoties to rūpīgi nostrādātajai aerodinamikai, spēja sakaut savus sāncenšus. 1964. gadā Anrī Morro (Henry Morrogh) un Rožērs Delaženests (Roger Delageneste), braucot ar “1100cc” dzinēju aprīkoto “M64” modeli, savā klasē izcīnīja uzvaru Le Mans sacīkstēs.

1966. gadā viņš, pateicoties degvielas efektivitātei, ar Šenīsa-Delaženesta vadīto A210, guva otru uzvaru, tomēr pāri visam bija komandas veiksme, tā kā četri ALPINE braucienu finišējošie prototipi kopā bija pieveikuši vairāk nekā 4000 km – varoņdarbs, ko iepriekš nebija spējusi neviena franču automašīna, ne Le Mans sacīkstēs, ne kur citur.

1968. gadā ALPINE prezentēja ar 3,0 litru GORDINI V8 dzinēju aprīkoto A220 modeli. Tomēr ar vibrāciju saistītas problēmas nozīmēja to, ka tas nebija uzticams, un pēc vēl vienas neveiksmes 1969. gadā šim prototipam tika pārvilkts krusts. Tas atdzima 1973. gadā jau kā divu litru V6 A440 un programma piedzīvoja slavas brīžus ar vēsturisko Žana Pjēra Žoso (Jean-Pierre Jaussaud) un Didjē Pironi 1978. gada uzvaru Le Mans 24 Hours sacīkstēs, braucot ar ALPINE RENAULT A442-B. Pārinieki guva pilnīgu triumfu, kamēr Ranjoti un Freklens (Ragnotti/Fréquelin) pie otras A442 automašīnas stūres finišēja ceturtie. Pēc šī snieguma ilgtspējības programma tika apturēta un uzmanība tika koncentrēta uz RENAULT 1,5 litru TURBO FORMULA 1 automašīnu, kas sekoja vienvietīgajam A500 modelim, un to bija izstrādājis ALPINE izpētes nodaļas vadītājs Andrē de Kortanze (André de Cortanze).

Tāpat ALPINE triumfēja arī vienvietīgo auto konkurencē. Jau pašā pirmajā gadā, kopš automašīna oficiāli sāka startēt sacensībās, ALPINE varēja lepoties ar talantīgā Anrī Grandsjē uzvaru 1964. gada Formula 3 čempionātā. 1971. gadā Patriks Depajē (Patrick Depailler) ar slaveno ALPINE A364 “Dinozauru” kļuva par Francijas čempionu; 1972. gadā uzvaru guva Mišela Leklērs (Michel Leclère). Tajā pašā gadā ALPINE zīmols tika godalgots kā komandas čempions Eiropas F3 sacīkstēs, apsteidzot grūti uzveicamos angļus.

ALPINE automašīnām klājās spoži arī citās disciplīnās. Rallijkrosā Žans Ranjoti, Bruno Sabi un Žans Pjērs Beltuāzs (Jean-Pierre Beltoise) trīs gadus pēc kārtas ieguva Francijas čempiona titulu (attiecīgi 1977., 1978. un 1979. gadā), bet austrietis Herberts Grūnštaidls (Herbert Grünsteidl) Eiropas laurus plūca 1977. gadā. Tikmēr kalnā braukšanas sacensības izrādījās veiksmīgas Žanam Ortelli (Jean Ortelli), Marselam Taresam (Marcel Tarres) un simtiem citu braucēju.