Auto vēstures rubrikā: Trīsriteņu burbulis Fuldamobil Bambino 200.
Šoreiz manu uzmanību piesaistīja foto redzamais mazauto. Tas saucas Fuldamobil Bambino 200 un mašīnītei ir trīs riteņi , viena cilindra motors ar 200 kubikcentimetru darba tilpumu. Spēka agregāts novietots vienīgā aizmugures riteņa priekšpusē. Vietas braucienam pietiks trim. Auto maksimālais ātrums ir 46 jūdzes stundā.
Šis eksemplārs nāk no Museum Louwman Kolekcijas Hāgā Nīderlandē. Tā ir arī Fuldamobil Bambino dzimtene, jo auto pēc licences tapa Nīderlandē no 1955.- 1957. gadam.
Vācu kompānija Fuldamobil sāka prototipa ražošanu 1950. gadā un jau 1951. gada februārī sērijveida ražošanā nonāca viņu pirmais automobilis. Tā radītājs Norberts Stīvensons bija auto entuziasts, kurš lai neatgrieztos frontē iestājās Berlīnes Tehniskajā institūtā un studēja inženierzinātnes. 1947. gadā Norberts strādāja par ārštata žurnālistu mazā avīzītē. Bija vēlme radīt perfektu automobili cilvēkiem. Sākās eksperimentu naktis puspagraba stāvā. Tam bija jābūt divvietīgam, uz pusi lētākam par VW Beetle, ar galonu jānobrauc 40 jūdzes. Viņš izmantoja Baker& Pölling motocikla dzinēju ar 8,5 zs jaudu. Norberta brālēnam Fuldas pilsētā bija Bosch rūpnīca, Elektromaschinenbau Fulda GmbH, kurā Norbertam, kā algotam darbiniekam, atļāva uzsākt nelielu ražošanu.
Mašīnas masa bija 310 kg un maksimālais ātrums 63 km/h. Dzenošais bija aizmugurējais ritenis. Pirmajos sešos mēnešos Fuldamobil pārdeva 48 mašīnas ar koka virsbūvēm gan sedanus, gan kabrioletus. Neiztika bez tehniskām nepilnībām un tāpēc sekoja spēkrata jaunā versija N ar iesauku ‘’ silver flea’’( sudraba blusa). No 1951. gada augusta līdz 1952. gada septembrim pārdeva 320 Fuldamobil N automobiļus. Viena sieviete, nākamā dienā pēc autovadītāja apliecības iegūšanas, nopirka Fuldamobil un nedēļas laikā devās uz Madridi. Ceļojums noritēja bez satraukuma. Savukārt kāds vīrs ar Fuldamobil devās vērot 1952. gada vasaras olimpiskās spēles uz Helsinkiem ar saviem kara draugiem. Tālāk viņi devās uz Lapzemi , lai redzētu Ziemeļu polāro loku. Mājupceļā salūza ass , bet par laimi līdzi bija rezerves daļa, kuru nomainīja turpat sniegotajā ceļmalā un tika uz mājām Vācijā.
Daži Fuldamobil piedalījās sacīkstēs motociklu ar blakusvāģi klasē. Par motocikliem gan šie mazuļi bija lēnāki, bet labi parādot sevi uz nelīdzena un dubļaina ceļa, ieguva speciālu medaļu ADAC četru dienu sacensībās.
Virsbūvi taisīja no viengabala alumīnija loksnes, kuras nevajadzēja krāsot. Kāds Fuldamobil tika krāsots, bet kāds ne. Motoru nomainīja ar jaudīgāku Fitchel & Sachs 9,5 zs spēka agregātu.
1952. gadā parādījās Fuldamobil N2. Nepilna gada laikā pārdeva 1,5 tūkstošus automobiļu. 1953. gadā ražoja astoņus auto nedēļā. Auto ražoja ne tikai Fuldamobil, bet arī vairākas kompānijas pēc licences. Tajā skaitā arī Nīderlandē, kur tapa Fuldamobil Bambino. Ar kuģi nāca daļas, kuras salika kopā Roterdamā. Nīderlandieši uz dažām Fuldamobil šasijām uzstādīja arī īpašas rodstera virsbūves. Tā radās Bambino Sport.
1957. gadā Stīvensons stādīja priekšā jaunu modeli S7 ar stiklašķiedras virsbūvi.
Pēdējais Fuldamobil S7 pameta rūpnīcu 1969. gadā.
Kristiāns Andersons
Komentāri: