Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Kādi autobraucēji esam mēs un cik kilometrus gada laikā nobraucam? Atbildi šim jautājumam atrast nolēma auto tematikas interneta vietne “autodroms.lv”. Tas pats “Autodroms”, kurš katru nedēļu ceturtdienas vakaros redzams Re:TV kanālā. Un izdarīt to visvieglāk ir uzdodot jautājumus pašiem autovadītājiem.

Protams, par zinātnisku pētījumu anonīmu interneta aptauju nenosauksi. Taču zināmas tendences novērot var. Piemēram to, ka zināmai daļai cilvēku automobilis vairāk kalpo par statusa mērvienību un ne pārvietošanās līdzekli. Septiņi procenti no aptaujas dalībniekiem atzinušies, ka gada laikā nobrauc mazāk par pieciem tūkstošiem kilometru. Tas liek domāt, ka šai autobraucēju grupai braucamrīks tā īsti nemaz nav vajadzīgs. Tie vidēji ir 417 nobraukti kilometri mēnesī jeb nedaudz virs trīspadsmit kilometriem dienā. Par to maksājot pilnu automobiļa ekspluatācijas nodokli, veicot obligāto tehnisko apskati, kas pie mums ir maksas pakalpojums, sedzot autostāvvietas izdevumus un, iespējams, vēl trāpoties uz fotoradara modro stikla aci!

“Autodroms.lv” interneta aptauja liecina, ka tikai četrpadsmit procenti gada laikā nobrauc vairāk par trīsdesmit tūkstošiem kilometru. Šajā kategorijā pilnīgi noteikti varētu ietilpt tie, kas ikdienā riņķo pa Latviju darba automobilī un cenšas palielināt sava darba devēja tirdzniecības apjomus. Lai vai kā, šī noteikti ir vizināšanās ar jēgu. Lai gan nevaram izslēgt to, ka ne mazums cilvēku vismaz dažas reizes gadā dodas tālākā ceļojumā pa Eiropu un tad uzkrāt odometra “bonusa punktus” nav nemaz tik sarežģīti. Tiesa gan, arvien biežāk izvēlamies aviobiļetes un auto nomu galamērķī, kā mokoši garlaicīgo ceļu cauri Lietuvai un Polijai.

Divdesmit procenti to autobraucēju, kas piedalījās anonīmajā aptaujā, gada laikā nobraucot līdz desmit tūkstošiem kilometru. Ņemot talkā kalkulatoru, saprotam, ka šī autovadītāju kategorija mēnesī nobrauc nedaudz virs astoņiem simtiem kilometru jeb dienā ap divdesmit astoņiem kilometriem. Visticamāk, šoreiz stāsts ir par tiem, kas katru dienu ar automobili dodas uz darbu vidēji desmit kilometru rādiusā ap savu dzīves vietu un ik pa brīdim aizbrauc pie netālu dzīvojošajiem vecākiem, bērniem, draugiem vai radiniekiem. Nez kāpēc, bet gribās domāt, ka tieši šie autobraucēji automobilī lielāko tiesu ir svinīgā vientulībā un domās ar sevi. Cik šāda auto īpašnieka status ir lietderīgs pašam un apkārtējiem – tas paliek uz katra paša sirdsapziņas. Pilnīgi noteikti no šiem autobraucējiem ieguvējs ir valsts budžets, jo arī šajā gadījumā tā dēvētais “ceļa nodoklis” un citas nodevas ir pēc pilnas programmas.

Un, visbeidzot, vis kuplāk pārstāvētā autobraucēju kategorija, kas gada laikā nobrauc vairāk par desmit, bet mazāk par trīsdesmit tūkstošiem kilometru. Tādi ir pat veseli piecdesmit astoņi procenti no visiem aptaujas dalībniekiem! Tātad – vairāk par pusi! Protams, nobraukto kilometru amplitūda šajā pozīcijā var būt visnotaļ plaša – sākot no vienpadsmit un beidzot ar divdesmit deviņiem tūkstošiem. Jebkurā gadījumā šī ir tā autovadītāju daļa, kam automobilis patiešām ir nepieciešams un tas gada griezumā noteikti atmaksājas, neskatoties uz visiem izdevumiem. Atmaksājas pie noteikuma, ka tam laicīgi tiek veiktas visas nepieciešamās apkopes un nenomainītas eļļas dēļ nenākas mainīt dzinēju. Taču tas jau atkal būs cits stāsts, cita aptauja un citi rezultāti.

Latvijā ekspluatētas automobilis visticamāk būs pieejams lietotu braucamrīku tirgū ar diezgan ticamu odometra rādījumu. Nav jau īsti ko “notīt”! It īpaši tad, ja cilvēks iegādājies pilnīgi jaunu auto un katru gadu nobrauc ne vairāk par pieciem vai desmit tūkstošiem kilometru. Tad tiešām ir iespēja atrast eksemplāru, kas desmit gados veicis vien nepilnus simts vai pat piecdesmit tūkstošus kilometru. Arī mehāniskai nolietojums, visticamāk, būs niecīgs. Cita lieta – morālais un tehnoloģiskais arhaisms. Lai gan, ja tā labi padomā, pēdējo desmit gadu laikā autobūves jaunumi galvenokārt balstīti uz elektroniskām izstrādēm, no kurām daudzas mūsu ceļos ir bezjēdzīgas.