Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Biju dzirdējis par gaišo vīnogu šķirni Sultan, bet kad ir bijis arī tāds auto zīmols man nebija ne jausmas. Līdz brīdim kad trāpījās Sultan taksometru reklāma. Virsbūves tips te ir tāds pats kā nesen Re TV raidījumā Autodroms rādītajam vēsturiskajam spēkratam no Čehijas. Proti Town Car, kur pasažieris slēgtajā kabīnē jūtas kā sultāns, kamēr šoferis pakļauts visu veidu lietiem. Gan sasalstošajam, kuru mūsu senči apdziedāja kā sidrabiņa lietiņu, gan parastajam.
Uzņēmums Sultan Motor Co nāca no Springfīlsas, Masačūsetsas štatā un būvēja automobiļus no 1909. līdz 1912. gadam. Ražotnes specializācija bija taksometri, bet tapa arī līdzīgi pasažieru automobiļi. Spēkratiem bija četrvietīgas, slēgtas landaulet virsbūves. Tāds virsbūves tips nozīmē, ka aizmugurējiem pasažieriem bija noņemamais jumts kā kabrioletā, bet šoferis bieži vien tika atdalīts ar nodalījumu kā limuzīnā.
Motori bija četru cilindru četrtaktu spēka agregāts ar 128 kubikcollu darba tilpumu vai sešu cilindru dzinējs ar 226 kubikcollu darba tilpumu. Pārnesumu kārba bija trīs pakāpju ar kardānpārvadu.
Firmas priekštecis bija uzņēmums Elektron Manufacturing Co no Springfīldas , Masačūsetsas štatā, kas bija ieguvis tiesības ražot Sultan automobiļus no Francijas.
Izrādās, ka Sultan automobiļiem ir kas kopīgs ar liftu būvētāju Otis Elevator. Lieta tāda, ka Sultan mašīnas sākotnēji projektēja Francijā, bet vēlāk patenti, rasējumi un presformas nonāca Otis rīcībā, kuri to visu nopirka, jo 1906. gadā Elektron Manufacturing Co kompāniju izpirka Otis Elevator Co kompānija.
Kā franču mašīna, Sultan bija tapis pēc metriskās skalas. Tas radīja problēmas tā laika amerikāņu automehāniķiem, kuru instrumenti un aparatūra nederēja. Liela daļa no Sultan spēkrata tika uzbūvēta Otis rūpnīcā. Vēlāk šasiju nogādāja uz Ņujorku vai Ņuārku, Ņūdžersijas štatā. Tur uzstādīja ar rokām saliktās virsbūves. Lielākā daļa virsbūvju bija ‘’izpriecu mašīnas’’, bet tapa arī tādi darba zirgi kā taksometri un pat kravas automobiļi. Transmisiju un aizdedzes sistēmu piegādāja sadarbības partneri no ārpuses. Sasniedzot auto izstādi Sultan automašīnas cena bija $3000. Pircējs par to naudu ieguva to, kas kas daudziem konkurentu modeļiem pietrūka. Piemēram, slokšņu atsperes un 30 jūdzes stundā lielu ātrumu. Ar vienu galonu varēja nobraukt 16 jūdzes. Auto bija saliekams jumts no brezenta. Transmisiju varēja noņemt atskrūvējot sešas skrūves. Gliemežpārvads bija plūdenāks nekā izplatītākie zobrati. Slēgtie dzinēja vārsti bija ekskluzīva lieta priekš Otis. Ap 1910. gadu sāka izmantot karbīda gāzes lukturus. Galu galā nostiprināja vējstiklu, lai šoferis redzētu, kur viņam braukt.
Problēmas sagādāja eļļa un riepas. Eļļas tvertne pusotra litra tilpumā atradās uz instrumentu paneļa. Eļļa pa šļūteni tecēja uz vienu pusi un pilināja motorā. Tā eļļa, kas motoram kļuva lieka tecēja uz ceļa. Riepas maksāja no $60 līdz $80 gabalā un veiksmes gadījumā kalpoja dažus tūkstošus jūdžu. Daži īpašnieki ar savu Sultan nobraukuši vairāk nekā 100 000 jūdžu. Par taksometru Sultan strādāja Ņujorkā, Ričmondā, Virdžīnijā un Atlantā. Daudzi Sultan strādāja Otis ofisos un vadāja darbiniekus. Augošā liftu būve neļāva Otis turpināt ražot arī automobiļus.
Kristiāns Andersons