Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Kompāniju Miller dibināja talantīgais konstruktors Harijs Arminius Millers ( ( Harry Arminius Miller) , kura aicinājums bija būvēt sacīkšu spēkratus un to dzinējus. Millers sāka savu darbu 1915. gadā uzbūvējot rezerves dzinēju Boba Burmana Peugeot Grand Prix mašīnai. Pirmais Miller sacīkšu auto bija 1917. gada Golden Sudmarine. Tas bija pirmais spēkrats vēsturē ar pludlīnijas virsbūvi. Jau 1919. gadā Miller patentēja sacīkšu automobili, kuram šasija ar dzinēju veidoja vienu veselumu.
1921. gadā tapa astoņu cilindru motors ar 32 vārstiem ,kura jauda bija 185 zs. Šo dzinēju uzstādīja Duesenberg sacīkšu bolīdam, ar kuru Džimijs Mērfijs ( Jimmy Murphy) uzvarēja Lemānas Grand Prix sacensībās. 1924. gadā uzbūvēja divus sacīkšu automobiļus ar priekšējo riteņu piedziņu un De Diona priekšējo asi. Dzinējs bija rāmī apgriezts uz otru pusi.
Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Miller automobiļi bija nepārspējami prestižās sacensībās. Piemēram, 13 reizes gūta uzvara Indianapolisas 500 jūdžu sacīkstēs.
1925. gada modelī Miller 91 rindas astoņu cilindru dzinējs bija apgriezts ar sajūgu uz priekšu. Motors darbojās ar alkohola un metanola sajaukumu, kas saspiests līdz 30 psi. Spēkratu izstrādāja Leo Gūsens( Leo Goosen), Freds Offenhauzers ( Fred Offenhauser) un Harijs Millers. 1926. gada Indianapolisas sacīkstēs deviņi braucēji no pirmā desmitnieka pilotēja Miller automobiļus. Tā gada sacīkšu noteikumi ierobežoja dzinēja darba tilpumu līdz 91 kubikcollai ( 1,5 litri) . Priekšējās piedziņas Miller 91 maksāja 15 000 dolāru un bija viens no dārgākajiem automobiļiem.
Miller 91 varēja nopirkt gan ar priekšējo, gan aizmugures riteņu piedziņu. Kopā uzbūvēja deviņas mašīnas ar aizmugures riteņu piedziņu un desmit bolīdus ar priekšējo riteņu piedziņu. Klasiskās piedziņas auto izmaksāja lētāk – tikai 10 000 dolāru. Ražošanas beigās dzinēja jauda bija 171 jūdze stundā. 1927. gadā Frenks Lokhārts ( Frank Lockhart) uzstādīja rekordu 164 jūdzes stundā ar Miller 91. Spēkrata jauda bija uzcelta līdz 252 zs. Arī Eiropā Miller 91 bija zināmas mašīnas. Ettore Bugatti nopirka divas ar priekšējo riteņu piedziņu un 1932. gadā uzbūvēja 4×4 sporta automašīnu Type 53.
Laika posmā no 1930.- 1932. gadam tapa daži spēkrati, kuru vidū bija automobilis ar 16 cilindru motoru. Dzinējam bija divas augšējās sadales vārpstas un 5096 kubikcentimetru darba tilpums. Jauda bija, tolaik, prātam neaptveramie 400 zs. Automobilis maksāja 35 000 dolāru.
Pirmā pilnpiedziņas mašīna FWD Special tika uzbūvēta 1932. gadā, bet nācās apturēt izstrādes darbus ,jo Miller uzņēmums, togad, bankrotēja. Millera kungs turpināja spēkratu konstruēšanu līdz aiziešanai mūžībā 1943. gadā.
1935. gadā Millers kopā ar uzņēmēju Prestonu Takeru izlaida desmit sacīkšu bolīdus ar priekšējo riteņu piedziņu Miller –Ford Special, kuri bija paredzēti dalībai Indianapolisas 500 jūdžu sacīkstēs. Dzinējs bija Ford V8. Laika posmā no 1936.- 1937. gadam Miller būvēja pilnpiedziņas sacīkšu automobiļus ar disku bremzēm , neatkarīgo balstiekārtu un vidū iebūvētu dzinēju. Šie automobiļi arī bija paredzēti Indianapolisas 500 jūdžu sacīkstēm. Sarežģītība nogalināja pēdējos Miller spēkratus. 1938. gada Gulf Special līdzinājās Auto Union mašīnām un tam bija aizmugurē novietots sešu cilindru motors ar 180 kubikcollu darba tilpumu un 300 zs jaudu. Dzinējam bija divas augšējās sadales vārpstas. Auto bija neatkarīgā balstiekārta un pilnpiedziņa.
Mūža nogalē Millera kungs piedalījās Prestona Takera ‘’nākotnes automobiļa’’ projekta izstrādē, kuru mēs zinām ar nosaukumu Tucker Torpedo.
Par šo auto vairāk lasiet šeit: https://www.autodroms.lv/nenovertetais-genijs-prestons-takers-un-vina-tucker-automobili/
Kristiāns Andersons