Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Kristiāns Andersons

Pie visiem zināmā nosaukuma Ikarus brāļu Uriju firma tika 1948. gadā. Tad tas kļuva par valsts uzņēmumu.  Vārds Ikarus nāca līdz ar apvienošanos ar citu uzņēmumu, kam jau bija šāds nosaukums.

Klāt nākušais uzņēmums, no 1916. gada,  ražoja radiatorus lidmašīnām un automobiļiem. Sākumā apvienotais uzņēmums ražoja radiatorus un virsbūves, bet 1951. gadā bija klāt autobuss Ikarus 30. Tas uzskatāms par TR3,5 mantinieku.

Ikarus 60, kas nāca vēlāk, kļuva par populāru visā Ungārijā. Uz tā bāzes virsbūvju ateljē Mavag un Mavaut veidoja savas versijas. Autobusus ar kroksegumu ‘’garmošku’’ taisīja fabrikās Csepel un Puli. Par īstu sensāciju kļuva Ikarus 66 parādīšanās ( 1952. gadā).

Pludlīnijas apvedumi, vieglie sakausējumi virsbūves konstrukcijā. Aizmugurē, aiz divvērtņu motora pārsega, atradās sešu cilindru Csepel 613 agregāts ar 125 zs jaudu, ko vēlāk paaugstināja līdz 145 zs. Pilsētas  autobuss spēja attīstīt vairāk kā 100 km/h lielu ātrumu. Uz šī paša modeļa bāzes izveidoja tūristu autobusu Ikarus 55 ar vēl straujāku veidolu. Šo modeli iesauca par raķeti. Modeļu saime 66/55, kurā ietilpa divi pilsētas autobusi, viens starppilsētu un viens luksus klases tūristu autobuss tika ražota vairāk nekā divdesmit gadus un ļāva Ikarusiem iebraukt citu valstu ielās un ceļos. Ikarus 55 un 66 Lukss sāka starppilsētu un tūrisma pārvadājumus arī PSRS. Sešdesmitos gados nākušais modelis Ikarus 620 izskatījās vienkāršāks par priekšgājējiem. Šo sēriju ražoja trīs ražotāji- Ikarus veidoja solo autobusus, Mavaut ar kroksegumu, bet Puli ar kroksegumu un variantu ekskursijām.

Īsta Ikarus invāzija Padomju Savienībā sākās ar 180. sērijas parādīšanos. Pirms tam notika plaša ražošanas reorganizācija, apvienībā iekļāvās vairāki citi uzņēmumi. Izauga platības Matiašfeldē un divdesmit pēckara gados autobusu ražošana palielinājās desmit reizes. Par galveno importētāju kļuva PSRS. Ikarus autobusi bija ietilpīgāki nekā, līdz tam lietotie ZIL ( 180 cilvēku varēja iekāpt Ikarusā). Bija doma uz Maskavu sūtīt arī divstāvu Ikarus 180, taču projekts neguva atsaucību.

Visiem pazīstamā divsimtā sērija izcēlās ar to, ka tika būvēta pēc moduļu principa no unificētiem mezgliem. Mainot karkasa- paneļu virsbūves elementu izvietojumu un skaitu sanāca dažāda augstuma un garuma autobusi ar dažādu durvju skaitu. Solo versijā motors bija aizmugurē, bet versijā ar kroksegumu motors atradās bāzes ietvaros .

Divsimtajā sērijā ietilpa tūristu 256, solo variants 260, 280 ar kroksegumu 6,5 metru garumā un 283 ar kroksegumu un teju 18 metriem. Uz priekšu tos dzina sešu cilindru Raba- MAN dīzelis, ko izgatavoja pēc MAN licences. Piemēram, tūristu variantam Ikarus 256 ( 1980. gada modelis) izmantoja 10,4 litru atmosfērisko motoru ar 192 zs.

No 1980. gada tūristu autobusos parādījās sešu pakāpju pārnesumu kārba.

Savulaik divsimtā sērija saņēma balvas. Viena no tām bija Monako prinča sudraba kauss virsbūvju konkursā. Vēl divsimtā sērija pazīstama Turcijā, Ķīnā, Kuveitā, Grieķijā un pat ASV. Amerikā astoņās pilsētās zina divu durvju Ikarus 286 ar Caterpillar motoru un Allison automātisko kārbu.

Četrdesmit gadu laikā PSRS ieveda no 143 līdz pāri par 150 tūkstošiem Ikarus autobusu.

Pēc sociālistiskās iekārtas sabrukuma nāca jauna Ikarus modeļu rinda-  sērija 400. Te ietilpst, piemēram, mazais, 7,3 metru garais, Ikarus 405 un zemās grīdas solo autobuss Ikarus 412.

Rietumeiropai domātie autobusi apgādāti ar zemo grīdu, ielīmētiem stikliem, ABS, pretbuksēšanas sistēmu, elektronisko maršruta tablo un, protams, ekoloģijas normām atbilstošu motoru.

Dzeltenie rullē atkal

Mūsdienās bez Budapeštā esošās rūpnīcas ir vēl Ikarus Special Coach Company . Tā agrāk bija Ikarus sīksēriju rūpnīca, kas no 1991. gada kļuva par patstāvīgu rūpnīcu.

Sešdesmit astoņi procenti akciju pieder Ikarus galvenajai fabrikai, bet trīsdesmit divi procenti turku uzņēmumam BA- Trans. Modeļu nosaukumā agrākā trīssimtā sērija tiek apzīmēta ar burtu E.

Otrajā rūpnīcā ražotie tūristu autobusi uz Scania, Volvo vai DAF šasijām atbilst moderna autobusa prasībām. Piemēram, divstāvu autobuss E99 ar skanīgu nosaukumu Zilā Donava. Pie mums Rīgā un tās apkārtnē ekspreša un reģionālajos maršrutos brauc modelis Ikarus EAG E91. Tie ir tie mazie dzeltenie, 7,8 metrus garie autobusiņi. Modelis ražošanā bija no 1997.- 2007. gadam.

Ikarus nekur nav pazudis!