Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Turpinot iesākto tēmu par eksotiskiem itāļu sacīkšu automobiļiem, šodien pievērsīsimies Bizzarrini automobiļu markai. Izdzirdot šo uzvārdu man uzreiz nāca prātā Ferrari 250 GTO modelis, kuru projektējis Džotto Bizzarrini ( Giotto Bizzarrini). Pirms uzbūvēt paša uzvārdā sauktu auto Džotto strādāja gan Ferrari, gan Lamborghini uzņēmumos. Viņam bija doma sakaut iepriekšējos darba devējus sacīkšu trasē. Tāpēc tapa sporta auto Bizzarrini 5300 GT Corsa un tam blakus ielas versija 5300 GT Strada, lai samaksātu rēķinus.
Automobilis Bizzarrini 5300 GT radās ilgās un sarežģītās attiecībās starp trim cilvēkiem. Pirmais bija pats Džotto, tad Džudžāro kungs no Bertone kompānijas un Renco Rivolta no autodroms.lv lasītājiem pazīstamās auto kompānijas Iso. Par tās vēsturi var lasīt šeit: https://www.autodroms.lv/auto-ar-ledusskapja-durvim/
Visi trīs strādāja pie Iso Rivolta 300 automobiļa, kas bija domāts kā Iso modeļu rindas flagmanis. Spēkratam uzstādīja Corvette V8 dzinēju un metinātas tērauda loksnes monokoku. Džotto gribēja ar šo mašīnu piedalīties sacīkstēs, bet Rivolta nebija ar mieru. Kamēr Džotto vēlējās koncentrēties uz spēkrata sacīkšu potenciālu, Renco vairāk interesēja ielas automobiļi. Uzreiz jāsaka, ka mašīna uzvarēja Lemānā GT klasē gan 1964., gan 1965. gadā.
Par laimi 1963. gadā Rivolta tika pie finansējuma vēl sportiskāka automobiļa izstrādei. Tā radās Iso Grifo, kas bija priekštecis modelim 5300 GT. 1963. gada Turīnas auto izstādē debitēja divas Grifo versijas. Viena bija Grifo A3/C un Grifo A3/L. Abiem auto skaidri atšķīrās virsbūves bet šasijas un dzinēji bija tie paši. Šasijas tapa Bizzarrini darbnīcā Livorno. Bizzarrini tik ļoti vēlējās, lai A3/C būtu viņa automobilis, ka reģistrēja atsevišķu marku Grifo un uz dažām mašīnām uzlika savas emblēmas.
Nesaskaņu dēļ Rivoltas un Bizzarini sadarbība beidzās 1965. gadā. Tad Džotto iesūdzēja Iso tiesā, lai dabūtu rezerves daļas. Tika panākta vienošanās, ka Iso izmantos Grifo vārdu, bet Bizzarrini būvēs Strada – ielas mašīnu un A3/C kā Corsa sacīkšu mašīnu. Tad Džotto mašīnas tika pie Bizzarrini 5300 GT nosaukuma. Bizzarrini pabeidza 50 mašīnu būvi saviem spēkiem. Visas mašīnas ar šasijas numuru pēc #0224 sauca par Bizzarrini 5300 GT. Corsa sacīkšu versija atšķīrās ar stingrāku stūri, karstāku dzinēju un drošības jostu trūkumu. Modelis 5300 tapa uz Iso Rivolta 300 šasijas ar neatkarīgo balstiekārtu, kaut gan 5300 GT šasija bija īsāka. Mašīnas dzinējs, pretēji Itālijā ierastajam, bija priekšā, vidū iemontēts, amerikāņu 5,3 litru Chevrolet V8 spēka agregāts ar 355- 400 zs jaudu. Bizzarrini mērķis bija sasniegts, jo viņa darinājums nesa paša uzvārdu un bija ātrāks par Ferrari 275 GTB.
Kā jau minēju Džotto vairāk interesēja sacīkšu versija un tāpēc 5300 GT Strada uzbūvēja mazā skaitā, bet foto redzamais Bizzarrini 5300 Spyder tapa tikai trīs eksemplāros.
Spyder prototips tika nodemonstrēts 1966. gada Ženēvas automobiļu izstādē. Auto ar alumīnija virsbūvi tapis Carrozzeria Stile Italia uzņēmumā. Šovasar Bizzarrini 5300 Spyder piedalījās slavenajā Pebble Beach Concours d’Elegance pasākumā. Bildē attēlotajam eksemplāram ir no pārējiem diviem auto atšķirīga priekšdaļa ar ievelkamajiem lukturiem un hromētu radiatora režģi. Bizzarrini uzņēmums darbojās līdz 1969. gadam. Pelēkais auto nonāca pie kāda no Džotto draugiem līdz pašreizējais īpašnieks to ieguva 1999. gadā.
Kristiāns Andersons