Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Kopenhāgenā esmu bijis neskaitāmas reizes. Esmu redzējis skrejceļus, lidostas terminālus, Tax Free veikalus, ēstuves, suvenīru kioskus, eskalatorus, kas ved no tikko ielidojušiem reisiem uz tiem, kam vēl viss priekšā. Esmu pavadījis te sākot no dažām stundām līdz pat gandrīz veselai diennaktij. Arī viesnīcā esmu bijis. Jauks „hiltoniņš” desmit minūšu braucienā no Starptautiskās lidostas centrālajām durvīm ar vietējo transferta busiņu. Šķiet, tā arī ir visa Kopenhāgena?

Beidzot tas ir noticis un līdzīgi Toma Henka atveidotajam personāžam filmā „Lidosta”, esmu nokļuvis tajā Kopenhāgenā, kur lidmašīnas aizstājuši velosipēdi. Kur pa kanāliem tūristus vizina vecas, bet glīti nokrāsotas baržas un moderni projektēti stikla būri ir nomācošā pārsvarā pār senlaicīgām celtnēm.

No lidostas līdz centram un otrādi ir tikai astoņi kilometri. Ar taksometru tos var veikt minūtēs četrdesmit ja satiksme ir labvēlīga un nav pārāk lieli sastrēgumi. Izmaksā šāds ceļš apmēram 20 eiro. Ar autobusu ir lētāk, bet daudz ilgāk.

Lai iepazītos ar pilsētas galvenajiem apskates objektiem, pilnīgi pietiktu ar dažām stundām. Es šoreiz šeit esmu aizķēries uz pāris dienām, tāpēc vispirms jādomā par naktsmājām. To, gluži loģiski, te nu nekādi netrūkst. Eksotikas cienītājiem pie sirds ies kanālos „noparkotie” buru kuģi. Uz viena pieejamas vien trīs kajītes. Uz cita deviņas. Turpat arī brokastu telpa un iespēja pievakarē pakavēties pie kādas vīna pudeles. Praktiskiem pragmatiķiem pieejamas tradicionālās orientācijas viesnīcas ar vienu, divām un pat piecām zvaigznēm – cik nu kuram lielas ambīcijas un biezs naudas maks.

Es miegam nodošos dīvainas koncepcijas pat ļoti lepnā četru zvaigžņu viesnīcas apmēram 150 kvadrātmetru numurā ar skatu uz jaunceltnēm un kārtējo kanālu. Viesnīcā nav pakalpīgu mantu nesēju garās livrejās, kas būtu gatavi uznest  uz piekto stāvu kaut vai jūs pašu, ja esat gatavs pateikties ar pietiekama izmēra banknoti. Šeit nav recepcija jeb administratora galds, kur parasti neiztrūkstoši pie sienas tikšķ vismaz trīs dažādu laika joslu pulksteņi. Arī pašas administratores nav – kā nekā dzīvojam tehnoloģiju laikmetā!

Rezervējot viesnīcas numuru, man e-pastā iebira burtu un ciparu kombinācija ar norādi, ka tai jābūt līdzi ierodoties viesnīcā. Pie viesnīcas durvīm sienā iemūrēts seifs ļāva izmantot šifru un, atveroties, skatienam atklāja vairākas aploksnes, no kurām uz vienas greznojās mans vārds un uzvārds. Aploksnē gluži parasta plastikāta koda karte, ar kuras palīdzību var atvērt ārdurvis, iedarbināt liftu, iekļūt numuriņā un piedabūt iedegties gaismai. Nevienu cilvēku tā arī nesastapu, lai gan šampūna un minibāra krājumus kāds ik pa brīdim papildina!

Ja mani nostatītu man pašam to nezinot uz kāda no Dānijas lielceļiem un pajautātu, kur atrodos, visticamāk teiktu, ka Kurzemē, tad Vidzemē vai pats tālākais – Kaut kur starp Kauņu un Viļņu. Ne Skandināvijai raksturīgie fjordi un šēras jūras piekrastē, ne klints bluķi ceļa malās. Zaļa zālīte, raibas gotiņas un nebūt ne ideāli nokoptas ceļmales.

Līdzīgi ir arī ar pašu pilsētu. Baznīca, katedrāle, rātsnams, operas teātris, karaļnams. Praktiski viss, ko var atrast jebkurā Eiropas pilsētā. Tiesa gan, arhitektūra mazliet savdabīga, šo to paņemot no skandināvu skarbās mentalitātes un šo to no vecās Eiropas romantiķiem.

Tomēr nav jau tā, ka Kopenhāgenā nav neviena oriģināla apskates objekta. Nu kaut vai uz akmens sēdošā bronzas nāriņa. Viņa sēž, tūristi fotogrāfē. Drosmīgākie mēģina pa akmeņiem aizlāčot līdz puskailai meitenei, lai uztaisītu pašbildi vai ilgi un dikti pozētu vīra, drauga vai draudzenes spoguļkameras priekšā. Tur pat arī melnīgsnēja meitene ar ledusskapja magnētiņiem. Lai Kopenhāgenas simbols būtu pieejams visiem, meitene pieņem gan vietējās kronas, gan eiro, dolārus un pat rubļus.

Skaisti, taču visu dienu uz bronzas meitēna plikumiem neskatīsies. Tāpēc tur pat netālu monolīta grandiozu izmēru skulptūra. Ūdens un granīta mudžeklī gan tikai lietpratējs sapratīs, kas ir kas un, kas ko simbolizē. Bet kopējais iespaids ir spēcīgs un iedvesmojošs.

Karalis jau laikam tāpēc arī ir karalis, lai dzīvotu kā karalis. Apaļa kaltu bruģakmeņu laukuma malā visās četrās debess pusēs izkārtotas četras mūra ēkas ar torņiem, tornīšiem, kolonām un kā nu visus tos celtniecības elementus tur sauc. Pašā laukuma viducī zaļgans piemineklis balta dolomīta pjedestālā. Gan jau kāds svarīgs Dānijas vēstures personāžs, taču plāksnīte ar paskaidrojumu vēl zaļāka par pašu pieminekli un tā arī skaidrībā netiku. Ceru, ka viņš man to piedos, jo personiski pazīstami jebkurā gadījumā neesam bijuši…

Tur pat netālu kanāla malā, kur melnīgsnēji cilvēki, kas šeit nemaz nav tik bieža parādība, piedāvā pankūkas, riekstiņus un uz lieliem ledus klučiem sakrāmētas minerālūdens pudeles, milzīga strūklaka. Šoreiz bez spēka vīriem, zirgiem un pūķa galvām. Vienkārši daudz ūdens, kas vairāk izskatās pēc slikti sakulta putukrējuma.

Pretim Kopenhāgenas operas teātrim sēžos tūristu iecienītajā baržā ar caurspīdīgu plastmasas jumtu. Pil pa retai lietus lāsei, bet apkārtni patīkamāk vērot matiem plīvojot vieglajā jūras vējiņā. Jūra te ir visapkārt, tāpēc arī vējš šeit vienmēr ir no jūras puses!

Neliels izbrauciens starp krastā pietauvotām burinieku viesnīcām, daži paceļamie tilti, kuri no apakšas izskatās labāk, kā pie mums no augšas. Un tad ceļojums pa jauno rajonu stikla būru labirintiem. Kam nu pienākas uzslava, ka divu vienādu būrīšu nav. Katrs ir ar kaut ko īpašs, neatkārtojams. Cik nu vispār modernā arhitektūra var būt neatkārtojama…

Starp daudzstāvu namiem iekārtotas ne tikai auto stāvvietas, kuru šeit ir krietni maz, bet arī jahtu un kuteru piestātnes. Ja nevēlies kā visi no rīta mīt pedāļus, tad vienmēr atliek iespēja doties darba gaitās ar motorlaivu. Tomēr vietējie pārsvarā izvēlas velosipēdus. Velosipēdi te ir visur un, ja kādam neizdodas atrast vietu, kur pieslēgt savu velosipēdu, viņš paceļ savu divriteni virs galvas un met jau tā prāvajā ciskadrillu kaudzē. Kā vidusmēra kopenhāgenietim dienas beigās izdodas atrast savu velosipēdu, droši vien paliks tāds pats noslēpums, kā maiju kalendārs.

Kāds viszinošs Latvijas tūrisma industrijas pārstāvis man ieteica izbaudīt Kopenhāgenu visā tās krāšņumā – ar velosipēdu. To var noīrēt uz katra soļa un par lielu, bet taisnīgu atlīdzību izmantot uz nebēdu. Braukt ar velosipēdu Rīgā pa Brīvības ielas vidējo sadalošo līniju laikā, kad abos virzienos automobiļi savus saimniekus vizina pēc darba mājup ir bērnu rotaļa salīdzinājumā ar gluži nevainīgu veloceliņu pilsētas nomalē. Man pietika ar nepilnu kilometru, lai īrēto divriteni noliktu atpakaļ tur, kur to paņēmu.

Dienas karstumam pieklustot, ceļš ved uz rātsnamu un, attiecīgi, rātslaukumu. Šī vieta ir ievērības cienīga ar to, ka tieši pretim rātsnamam ir prāva sabiedriskā tualete, kurā vīrieši tiek bez maksas, bet sievietēm pēc garas rindas izstāvēšanas, jāšķiras no kaut kāda daudzuma viņu kronu. Pretim mazmājiņas durvīm izvietojies vesels meksikāņu sitamo, pūšamo un sazin vēl kā darbināmo mūzikas instrumentu ansamblis. Tikmēr nedaudz tālāk kaut ko jurtai līdzīgu uzslējušais kovbojs saplēstās džinsās un cepurē aprūpē savus pie staba piesietos haskijus. Kad meksikāņi dodas tualetes virzienā godināt dabu, kovbojs no jurtas izvelk ģitāru un atskaņo kaut ko stipri līdzīgu mūsu kantrimūzikai. Tikai nez kāpēc angļu valodā…

Kas gan tas par ceļojumu, bez noslēguma vakariņām. Kanāla malā vismaz metrus simts gara divstāvu ēka, kas dēvējama par vienu no pilsētas prestižākajiem restorāniem. Galdiņš, pats par sevi, pieejams tikai iepriekš pasūtot. Ēdienkarte skopa, bet izsmalcināta. Daži, dārgākie, ēdieni pilnā mērā rada priekšstatu par to, kas ir nanotehnoloģijas.

Laikam jau galdiņu tīkotāju ir vairāk kā galdiņu, tāpēc visa vakariņu programma tiek paveikta nepilnas stundas laikā un nervozi skatieni lika saprast, ka deserts nav domāts aplūkošanai, bet ēšanai. Nav jau tik traki, jo pilsētas centrā līdz pat vienpadsmitiem vakarā darbojas vecais labais burgeru tirgotājs, kas ar tukšu vēderu neļaus doties pie miera.

Uz blakus nama jumta terases līdz pat vēlam vakaram var tikt pie laba vīna, sīkām uzkodām un kāda gāzēta bezalkoholiska dzēriena ar ingveru, kas te it ļoti iecienīts. Nav ne vainas, turklāt tas šeit ir vienīgais bezalkoholiskais dzēriens.

Debesis pārņem biedējoši melni mākoņi un grasos slēpties no ūdens šaltīm, zibens strēlēm un pērkona dārdiem, bet vietējie „neklopē ne ar ausi”  un ironiski par mani smīkņā. Izrādās, tādi melni padebeši te, virs jūras, ir teju vai katru vakaru. Cik ātri uzrodas, tik pat ātri pazūd. No negaisa ne smakas. Pat lietus lāses netrāpa uzkodu šķīvī.

Tad arī salda dusa jau iepriekš apjūsmotajā viesnīcā. Cik nu saldu var nodēvēt dusu, ja pārsimts metru attālumā kanālā pilnā jaudā darbojas gultnes bagarētājs – ierīce, kas padziļina ūdenstilpes gultni. Pa dienu to darīt nevarot, jo tad uz ūdens dzīva satiksme. Droši vien vietējiem iedzīvotājiem pret šādu nodarbi izstrādājusies imunitāte un viņi patiešām arī guļ!

Vēl līkums pa pilsētu gar ielu ēstuvēm, katedrāli un vienu no lielākajiem atrakciju parkiem Eiropā, ja neskaita Parīzes Disnejlendu. Tad mierīga pastaiga pa bijušo karalisko armijas kazarmu teritoriju, kur tagad iekārtojušies ekskluzīvi biroji, mega dārgi apartamenti un tūristu apskates objekti. Kanālmalas stāvie krasti nopļauti tik gludi kā ar bārdas nazi, kaut kādā veidā piemuļķojot fizikas likumus un gravitāti. Visticamāk, arī to čaklie dāņi paveikuši dziļās nakts stundās, jo dienas laikā nevienu pļāvēju nemana.

Atrodu kādu pietiekami zīmīgu orientieri un izsaucu taksometru. Pacelta roka ceļa malā te nedarbojas. Vispirms jau izslieto roku noraus garām braucošie velosipēdisti un, pat ja nē, tad viņu taksometru vadītājiem šāds žests vienalga nav saprotams. Ja nav zināms kādas taksometru firmas tālruņa numurs, tad var mēģināt atrast pēc iespējas lielāku viesnīcu. Tur parasti kāds taksometrs laiskojas iepretim ieejas durvīm.

Nu, lūk! Apmēram pusotra stunda kilometriem garajos lidostas gaiteņos, kuros viss šķiet tik pazīstams. Tad nepilnas divas stundas gaisā un mazā mājīgā Rīgas lidosta. Var jau protams, Dāniju apceļot ar automobili, taču sauszemes ceļa ar kontinentu šai valstij nav, bet prāmji vai garais tilts ir diezgan nogurdinoši.

Vai jēgad atvaļinājumu tērēt uz Dānijas un Kopenhāgenas apmeklējumu? Droši vien jau, ka jā. Vismaz vienu reizi mūžā, lai nemocītu sirdsapziņas pārmetumi. Vai vēlēsieties šeit atgriezties, to jālemj jums pašiem!