Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Kristiāns Andersons

Jauki, ka ir personīgais auto, ar kuru var pagūt aizbraukt uz visām paredzētajām vietām. Taču dzīvē gadās situācijas, kad pārvietošanās personīgajā spēkratā nav iespējama. No ballītes labāk braukt mājās ar taksometru – tā vienkārši būs drošāk un ērtāk. Šodien taksometru firmas piedāvā palīdzību nogādāt  mājās gan jūs, gan jūsu auto.

Pārvadājumu pakalpojumu lietderību ļaudis atskārta jau senajos važoņu laikos. Francijā 18. gadsimtā pie dārzkopju aizbildņa svētā Fiakra kapelas organizējās zirgu pajūgi. Tās bija pirmās transporta vienības, kuras varēja nolīgt braucienam, jo līdz tam visas karietes piederēja muižniekiem un citiem augstmaņiem. 1896. gadā Francijas automobiļu klubam radās ideja, ka ‘’fiakram’’ ( tā sauca pirmos taksometrus) zirga vietā derētu benzīna motors. Blakus kučierim atradās stūres statnis un vadības sviras. Sākumā bija problēmas ar brauciena maksas noteikšanu līdz 1905. gadā izgudroja skaitītāju – taksometru. No tā laika šo transporta veidu sauc par taksometru. Pirmos, speciāli taksometru pārvadājumiem domātos spēkratus, būvēja kompānija Renault. Auto tika krāsoti sarkanā un zaļā krāsā, lai būtu vieglāk pamanāmi satiksmes plūsmā. Tagadējos, Rīgas taksometru parka , sarkanos ‘’tomātiņus’’ Renault Scenic mēs varam uzskatīt par tradīcijas turpinātājiem.

Pasažieri, līdzīgi kā ‘’fiakra’’ karietēs, sēdēja slēgtajā aizmugures daļā, bet šoferis, kā kučieris, atradās vaļējā priekšpusē. Tādējādi šoferis un pasažieri netraucēja cits citam.

Šodien gan šoferi labprāt mīl parunāties ar pasažieriem par dzīvi.

Taksometru vadītāji, tolaik, tērpās garos ādas mēteļos un cepurē ar nagu.

1914. gadā taksometri palīdzēja vest cīņā franču armiju, kurai bija jāatvaira vācu karaspēka uzbrukums. Uz Marnas upes krastiem 1200 taksometri nogādāja Francijas aizstāvjus. Šīs drosmīgās transporta vienības vēsturē iegāja kā ‘’Marnas taksometri’’.

Protams, visi pazīst Londonas melno taksometru- kebu. Tā pirmsākumi meklējami 1639. gadā, kad kučieru korporācija sāka izsniegt atļaujas pārvadājumiem. Sākumā bija četru riteņu ekipāžas, kuras saucās hackney – īrēts zirgs. Taču divriteņu pajūgam ir labākas manevrēšanas spējas un 1840. – 1850. gados parādās divriteņu, atvērtais, pajūga kabriolets, jeb kebs. Pēc zirgu transporta norieta Londonā parādījās ‘’Bersey’’ elektriskie taksometri, kas spēja attīstīt 15 km/h lielu ātrumu, taču tie apritē ilgi nenoturējās. Īsts taksometru būves bums sākās 1907. gadā. Angļi ne pārāk mīl atcerēties, ka līdz 1932. gadam populārākais Londonas kebs bija franču ražojums- ‘’Unic’’ no Žorža Rišāra fabrikas. Pašiem angļiem šodien ir trīs taksometru ražotāji- ‘’London Taxi International’’, ‘’Hooper’’ un ‘’Asquith’’, kas taisa automobiļu kopijas. Anglijas taksometrs nav mainījies gadiem ilgi. To izgatavoja firma ‘’Austin’’1936. gadā. Tāpat kā agrāk šoferis ir atdalīts no pasažieriem ar starpsienu, bet bagāža atrodas blakus taksistam. Variācijas iespējamas auto krāsojumā. Par to, ka kebs ir brīvs, signalizē degoša plāksnīte ar uzrakstu for hire- brīvs. Ir arī minikebi, kurus var izsaukt tikai pa tālruni.

Dzeltenais.

ASV taksometrs numur viens, popularitātes ziņā, ir ‘’Checker’’. Interesanti, ka kompānijas ‘’Checker Motors’’ dibinātājs ASV ieradās no Smoļenskas. Viņu sauca Morris Markins un 1922. gadā, 19 gadu vecumā, viņš aizbrauca uz Ameriku. Pārpērkot vairākus auto uzņēmumus izdevās dibināt leģendāro taksometru fabriku. Nosaukums Checker radās no taksometru parka nosaukuma Checker Taxi, kur 1929. gadā Markins sāka savu biznesu. Tika savienots ražotājs un klienti. Viņš iegādājās arī konkurentu ‘’Dzeltenie taksometri’’ tā izslēdzot no spēles citus uzņēmumus.

Ražotājs kreditēja taksistus, diezgan dārgā, ‘’Checker’’ iegādei. 1956. gadā parādījās ‘’Checker A10’’ plašākais sedans Amerikā ar ‘’Chevrolet’’ vai ‘’Continental’’V6 un V8 dzinēju. Tā tilpums bija līdz 5,7 litri  un jauda līdz 300 zs. Par dzelteno taksometru strādāja modeļa uzlabotā versija ‘’Marathon’’. ( 1960.) Maksimālais ātrums 145 km/h taksometram bija pilnīgi pietiekams.

Auto redzams vairākās kinolentēs un ražotājs piedāvāja arī privātās ‘’Checker’’ versijas ‘’Superba’’ un ‘’Marathon De Lux’’, taču tās neiedzīvojās. Modeļu gammā iekļāva arī ‘’Checker Aerobus’’ ar divpadsmit vietām. Pēdējais ‘’Checker’’ tika izgatavots 1982. gadā. Šodien ‘’Checker Motors’’ neeksistē.

Uz maizes veikalu ar taksi nebrauc.

Šo teicienu var dzirdēt vienā no Padomju filmām ‘’Briljanta roka’’, kur svarīga loma bija arī taksometriem.

Maskavas avīze ‘’Golos Moskvi’’ 1907. gadā ziņoja, ka ielās parādījies jocīgs šoferis, kas savam ‘’Oldsmobile’’ pielicis plakātu: ‘’Vedējs. Cena pēc vienošanās’’. Kad 1917. gadā mainijās vara, taksometri tika aizliegti kā vecās iekārtas palieka. Takšu atgriešanās notika 1924. gadā, kad iepirka 200 ‘’Renault’’ un ‘’Fiat’’ mašīnas. Sākot ar 1925. gada jūliju sāka kursēt pirmās piecpadsmit mašīnas, kas veda pasažierus par 50 kapeikām verstē, bet stundā 4 rubļi un piecdesmit kapeikas. Naktī bija jāmaksā 25% dārgāk. Sākumā, līdz 1926. gadam, taksometri bija tikai Maskavā un Ļeņingradā ( Pēterburga).

Padomju taksometri aktīvi sāka attīstīties no 1934. gada līdz ar vieglā auto modeļa ‘’Gaz A’’ ražošanu. Tā pa īstam tautai pieejams taksometrs kļuva tad, kad sāka braukt ‘’Emkas’’ ( 1936.). Vēlāk palaida ‘’Zis 101’’, kas apkalpoja stacijas, lidostu un kursēja pa pilsētas dzīvākajām maģistrālēm.

Pēc kara taksīša pienākumus pildīja ‘’Gaz M20 Pobeda’’. Taksometru atpazīšanās zīmes – zaļo brīvības gaismiņu un šaha kvadrātiņus uz virsbūves ieviesa 1948. gadā. Sekoja ‘’Volgu’’ ēra. Vecā ‘’Volga Gaz 21’’sāka braukt no 1957. gada. Dēļ sarkanā jumta tās iesauca par Sarkangalvītēm.  Tā krāsoja mašīnas pēc kapitālā remonta, bet vēlāk sarkanbaltas tās nāca jau no rūpnīcas. Modeļa ‘’Gaz 21’’ fani ne uzreiz pieņēma pēcteci ‘’Gaz 24’’ un ‘’Gaz 24-02’’, kas diezgan atšķīrās no Sarkangalvītēm. Arīdzan ‘’Moskvič 403’’ un 408 rotājās ar burtu T un leģendārajiem šaha kvadrātiņiem.

Maršrutnieki.

Nevar nepieminēt maršruta taksometrus, kuri mūs ātri aizrauj līdz nepieciešamai vietai un kaitina citus šoferus ar pēkšņām bremzēšanām. Precīzi grūti pateikt, taču pastāv uzskats, ka tieši ASV 20. gs sākumā radās jitney- lētie maršruta taksometri. Tie nolasīja pasažierus, kuri gaidīja tramvaju un varēja atļauties braukt pa nedaudz citu maršrutu kā tramvajs. Ielu vilciena pārstāvji nebija sajūsmā par ‘’klientu zagļiem’’, kuri pasliktināja satiksmes drošību, jo kustējās haotiski. Daudzās pašvaldībās un štatos no 1915. gada sāka ar likumu aizliegt vai stipri ierobežot maršruta taksometrus. Kļūstot nerentabli tie pazuda no ASV un dažām citām valstīm. Trīsdesmitajos gados maršrutnieki parādījās Maskavā. ‘’Zis 101’’, 110 un vēlāk 12 veda pasažierus starp dzelzceļa stacijām, lielākajiem laukumiem, parkiem un izstāžu vietām. Veda līdzjutējus uz sacīkstēm. Brauciena maksu noteica pēc tarifa posmiem. Pēc kara maršruta taksometrus sāka izmantot arī citās PSRS pilsētās. Izvērtās, galvenokārt, pilsētas,  kā arī reti, piepilsētas un starppilsētu maršruta taksometru pārvadājumi. Piemēram, Maskava –Jalta ar nakšņošanu Belgorodā. (1950.)

Maršruta taksometri parasti bija mazās klases autobusi ( 60. gadu Paz 652) vai mikroautobusi ( Zil 118 Junost, RAF 977 un 2203).

Taksometrs piebraucis, laiks doties ceļā!