Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Iedvesmu šodienas rakstam man deva Rīgas Motormuzeja Facebook lapā izlasītais par Itala automobiļu markas uzvaru sacīkstēs Pekina – Parīze. Brauciens notika 1907. gadā. Par sacīkšu uzvarētāju kļuva 10. Sulmonas princis Scipione Borgēze ( Scipione Borghese)  pie Itala automobiļa stūres. Tā kā manā rakstu kolekcijā Itala marka no Itālijas vēl nav, tad bija jāķeras pie darba.

Itala automobiļu marka pastāvēja no 1903. līdz 1934. gadam. Tās mājvieta bija Turīna. Ražotni dibināja Matteo Čeirano ( Matteo Ceirano), inženieris, sacīkšu braucējs Gvido Bigio ( Guido Bigio) un četri partneri. Čeirano nāca no ģimenes, kura bija pazīstama Itālijas rūpniecības vēsturē.

Pirmajā ražošanas gadā izlaida trīs modeļus ar 18 zs, 24 zs un 50 zs jaudu. Jau 1904. gada Coppa Florio sacīkstēs notika Itala markas debija kā sacīkšu mašīnu ražotājam. Vēl togad Matteo Čeirano sēdās pie četru cilindru 4,5 litru Itala stūres un auto jauda bija 24 zs. Viņš uzvarēja Susa -Mont Cenis sacīkstēs, vieglo auto klasē.   Tā sākās panākumu sērija.

Vēlāk 1905. gadā sekoja sacīkšu mašīnas ar lielāku piecu cilindru motoru, kura darba tilpums bija 14,8 litru, bet jauda 100 zs. Togad Itala  uzvarēja Coppa Florio, bet 1906. gadā Targa Florio sacīkstēs. Grāfs Borgēze no Pekinas uz Parīzi brauca ar Itala 35/45HP modeli, kura motora darba tilpums bija 7433 kubikcentimetri.

PĀRBAUDI AUTO VĒSTURI ar 20% ATLAIDI ŠEIT – CarVertical!

Tāpat kā slavenais Parīzes – Ruānas brauciens 1894. gadā arī 1907. gada Pekinas -Parīzes sacīkstes sākās ar aicinājumu avīzē. Šoreiz tas bija laikraksta ‘’Le Matin’’ 31. janvāra numurs. Pieteicās 40 komandas, bet no tām pie Francijas vēstniecības Pekinā, startēja tikai piecas. Bez Itala sacīkstēm pieteicās Spyker, pāris De Dion- Bouton un Contel trīsritenis. Sacīkšu startu deva 10. jūnijā.

Borgēzes kungs bija labi sagatavojies. Itala automobilim uzstādīja Pirelli riepas un bija organizēti degvielas piegādes punkti visā 14 ,994 kilometrus garajā maršrutā. Otrās vietas ieguvēju Itala apsteidza par 20 dienām. Uzvarētājs finišēja 10. augustā. Jāņem vērā, ka ceļi pa kuriem notika brauciens bija labākajā gadījumā primitīvi, bet sliktākajā gadījumā neeksistēja. Kopā ar princi Itala komandā bija mehāniķis Etore Giazardi ( Ettore Guizzardi) un stūrmanis Luidži Barzini (  Luigi Barzini), kurš bija Corriere della Sera un Daily Telegraph īpašais reportieris. Ceļā palīdzēja ideja aizstāt auto spārnus ar plakaniem, noņemamiem  dēļiem. Tie noderēja kā rampas. Vēlāk divdesmitajos gados uzvarētāja mašīnu daļēji restaurēja un novietoja Turīnas motormuzejā (MAUTO). Pēc Pirmā pasaules kara Itala atgriezās sacīkšu trasēs, bet ar sērijveida modeļu sporta versijām, nevis speciāli būvētām sacīkšu automašīnām.

Ne tikai sacīkšu automobiļi nesa Itala vārdu. Par pirmo slēgto auto ar mīksto jumtu kļuva 1920. gada Tipo 50 25/35HP . Tam uzstādīja četru cilindru motoru ar 2813 kubikcentimetru darba tilpumu.

Pienāca 1924. gads un uzņēmumam bija nepieciešama sanācija. Par ģenerāldirektoru iecēla Džulio Čezāre Kappa  ( Giulio Cesare Cappa) no Fiat. Viņa vadībā izlaida modeli Tipo 61 ar septiņu cilindru motoru, kas atdzīvināja pārdošanas rādītājus. Par Itala kompānijas īpašnieku 1929. gadā kļuva kravas automobiļu ražotājs Officine Metallurgiche di Tortona. Automobiļu ražošana ar ierobežotu jaudu turpinājās līdz 1935. gadam. Vēlāk Itala kļuva par Fiat īpašumu.

Kristiāns Andersons