Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Acīm redzot mūsu lasītāja vēstule par bremzēm viņa sievas iemīļotajā BMW ir iedrošinājusi arī pārējos un nu tikām pie nākamā stāsta. Pie stāsta ar laimīgām beigām, taču sabeigtiem nerviem! Arī šoreiz stāsts ir par bremžu sistēmu, tikai automobilis cits, detaļas citas un iznākums cits. Un atceramies, ka arī meistari ir tikai cilvēki, tādēļ bez aizvainojuma sejā droši šādos gadījumos var doties pie viņiem pēc skaidrojuma. Gan jau viss sakārtosies!

Bremžu diski un kluči ir vienas no tām auto detaļām, kuras nākas mainīt diezgan bieži. It īpaši, ja dzīvojam un pārvietojamies pilsētā, kur bremzes pedālis dabū trūkties daudz vairāk kā gāzes pedālis. Manā gadījumā pēc septiņu gadu un nedaudz virs 200 tūkstošu kilometru nobraukuma pienāca kārta priekšējiem diskiem un klučiem. Kā vieni tā otri plāni jā žiletes, lai gan apstāties vēl varēja diezgan jestri.

Abas šīs detaļas nav tās dārgākās, tādēļ tika pieņemts lēmums netaupīt uz kvalitāti. Rezerves daļu veikalā tiku pie ļoti cienījama Eiropas alternatīvo detaļu ražotāja labākā veikuma un priecīgā noskaņā uz auto servisu, kur esmu radis veikt visas apkopes un remontus, cik nu man tādi vispār bijuši. uz servisu, kur personiski pazīstu īpašnieku un vadošos darbiniekus. Iekārtojos uzgaidāmās telpas dīvānā ar kafiju un bezmaksas internetu un laiski gaidu, kad auto pa servisa vārtiem izbrauks jau pilnā kaujas gatavībā.

Pagāja dažas dienas un apmēram 500 nobraukti kilometri, kad pirmo reizi izdzirdu aizdomīgu gaudoņu no auto priekšpuses. Pirmā doma – nav pienācīgi pieskrūvēti riteņi, taču to drīz vien atmetu, jo pats taču caur stikla sienu redzēju, kā vīri ne tikai tos pieskrūvēja, bet visas skrūves pārvilka.

Gaudošana uzradās arvien biežāk, lai gan tik pat ātri atkal nozuda līdz nākamai reizei. Gultnis – autoritatīvi paziņoja kaimiņš! Gandrīz  jau sāku tam ticēt, taču tad atausa atmiņā, ka šī problēma senākos gados vecākiem automobiļiem piedzīvota ne reizi vien un tad skaņa bija daudz savādāka un pat nedomāja pazust.

Nākamā versija galvā iešāvās sievai, kura atcerējās par dzīvnieku baidāmajām svilpēm auto purngalā zem radiatora restes. Un atkal jau viss šķita gluži loģiski – iegriežoties pretvējam svilpes stabulē ka maz neliekas. Par laimi šo versiju varēja viegli pārbaudīt, aizlīmējot svilpes ar izolācijas lentu. Diemžēl sērīgā gaudošana ik pa brīdim atkal un atkal turpināja dīrāt dvēseli.

Novērojumi liecināja, ka gaudošana var uzrasties jebkurā ātrumā pie jebkuras darbības. Tā varēja sākties viegli piebremzējot vai atlaižot gāzes pedāli, bet tik pat labi arī tad, kad pedālim no sirds uzgūlās kāja. Tas varēja notikt gan pie ātruma 30 kilometri stundā pilsētas režīmā, gan pie 100 kilometriem uz šosejas. Tādēļ ik pa laikam iegriezos pie viena vai otra meistara un saņēmu noplātītas rokas – testa brauciena aplī kā par nelaimi abi riteņi klusēja.

Stāsts noslēdzās tikai tad, kad vietējais auto mehāniķis savā garāžā nolēma noskrūvēt abus riteņus un paložņāt ar lukturīti. Jau šķita, ka arī šī diagnostika beigsies bez rezultātiem un auto nobrauks no pacēlāja tik pat gudrs kā uzbraucis. Tad meistars sāka smieties un ķērās pie suporta noskrūvēšanas. Vēlāk arī manā sejā uzplauka smaids.

Uz vienas ass bremžu kluči izrādījās dažādas formas – viens ar taisnu, bet otrs ar apaļu malu. Tieši apaļā mala aprēķināta, lai vadīkla tai trāpa visā savā krāšņumā. Netrāpīja. Pareizāk sakot trāpīja tikai pa pus kluča ārmalu, jo abi kluči bija sajaukti vietām. Turklāt tie tik ideāli iegūla vajadzīgajās skavās, ka aizdomas neradītu nevienam.

Protams, kluči tika samainīti vietām un dvēseli plosošā skaņa izzuda uz visiem laikiem. Par laimi šāda kļūme nebija paguvusi nodeldēt ačgārni gan ferodo, gan disku. Viss beidzās labi! ja nu gadījumā pēc bremžu kluču maiņas kādam sāk gaudot automobilis kā govs dzemdībās, tad nenokariet galvu – viss var izrādīties pavisam elementāri!