Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Auto ražotāja Pegaso nosaukums ņemts no grieķu mitoloģijas spārnotā zirga Pegasa.

Pagājušā gadsimta četrdesmito gadu otrajā pusē, Barselonā valdības uzņēmums ENASA ( Empresa Nacional de Autocamiones, S.A.) dibināja uzņēmumu Pegaso ar domu, ka tiks izmantotas Hispano Suiza ražošanas platības, jo tās piederēja ENASA. Rūpnīca bija ļoti nokomplektēta un tīra, Pegaso motors tajā tapa kā operāciju zālē.

Par rīkotājdirektoru un projektu vadītāju iecēla Vilfrēdo Rikartu ( Wilfredo Ricart). Kompānijas nostāja bija būvēt automobiļus tautai un smago transportu, bet Rikarta kungam bija savas, personīgās prioritātes. Viņš bija inženieris, kurš strādājis plecu pie pleca ar Enco Ferrari.  Pirms un Otrā pasaules kara laikā Vilfrēdo Rikarts bija Alfa Romeo tehniskais vadītājs. Alfa Romeo laikos viņš radīja 28 cilindru aero motoru un V16, trīs litru Grand Prix sacīkšu auto, kura dzinējam bija 64 vārsti , pieci turbokompresori, divi karburatori un rullīšu gultņi visās malās. Rikarta kungam bija skaidrs, ka nepieciešami jauni inženieri, speciālisti, tehniķi kuri būtu spējīgi radīt automobiļus, kas tehnoloģiju un kvalitātes ziņā neatpaliktu no citu Eiropas valstu ražojumiem. Ar modeļiem Pegaso Z- 102 un Z 103 Barselonas inženieris Rikarts vēlējās valstij dot laikmetīgumu un tehnisko progresu, kas šķita paskrējis garām Ibērijas pussalai.

Taču neviens neinteresējās par projekta rentabilitāti. Vieglo auto ražošanu uztvēra kā treniņu poligonu nevis peļņas gūšanas avotu.  Ražotne pastāvēšanas laikā izlaida 125  Z- 102 mašīnas un tikai trīs vai četras neveiksmīgā Z- 103 modeļa mašīnas. Pegaso bija tehniski sarežģīti un būvēti ar rokām. Spēkratiem deva triju gadu garantiju.

Jau 1951. gada Parīzes automobiļu izstādē Pegaso  Z -102 stājās publikas priekšā solot būt ‘’ātrākais auto pasaulē’’ . Priekš tā laika Z- 102 bija labs auto ar V8 spēkstaciju, kura varēja lepoties ar divām, augšējām  sadales vārpstām katram cilindram un aizmugurējo De Diona balstiekārtu. Tikmēr Ferrari izmantoja vienu sadales vārpstu un aizmugures asi.  Auto uzstādīja piecu pakāpju pārnesumu kārbu. Spēkrata riteņu bāze bija 92 collas. Testi Beļģijā pierādīja, ka patiesais auto ātrums ir tuvu 250 km/h ( 152,001 mph) un nu tas bija pa spēkam ne tikai Ferrari, izņemot sacīkšu automobiļus. Tāds sasniegums sildīja Vilfrīda sirdi, jo pagātnē ar Ferrari kungu bija radušās nesaskaņas. Vilfrīds provocēja Ferrari kungu un Enco drīz pameta Alfa Romeo.

Rikarts nēsāja kurpes ar biezām zolēm. Ferrari jautāja kāpēc? Atbilde bija, ka izcilam inženierim jābūt elastīgām smadzenēm, lai delikātais mehānisms nesaplīstu pret nevienlīdzību uz zemes.

Kam vajadzīgs uz pakaļkājām  saslējies zirgs, ja ir spārnots? Pegaso piedalījās auto sacīkstēs un debija notika Monako Grand Prix 1952. gadā. Taču abas mašīnas nebija piemērotas Monte Karlo ielām un nekvalificējās. Gadu vēlāk sekoja parādīšanās Lemānā, bet tur rezultāts bija vēl graujošāks. Treniņos notika negadījums pie 200 km/h ātruma, kas Žanam Joveram ( Juan Jover) gandrīz maksāja zaudētu kreiso kāju. Bez sava labākā pilota un ar vienu atlikušo mašīnu Rikarts paziņoja par izstāšanos no 1953. gada Lemānas sacīkstēm.

Savukārt gadu vēlāk  Žoakina Palacio ( Joaquin Palacio) vadītais auto Carrera Panamericana sacīkstēs cīnījās par otro vietu kopvērtējumā  Pegaso mašīnā, kura piederējusi Dominikānas prezidenta Trujillo dēlam , taču tika likvidēts kāda cita izraisītā avārijā. 1955. gada Parīzes automobiļu izstādē pirmizrādi piedzīvoja Pegaso Z-103 ar lielākiem un jaudīgākiem motoriem kā priekšgājējam. Ja Z- 102 uz priekšu dzina 2,5 vai 3,2 litru motori, tad jaunais modelis lepojās ar 3,9 vai 4,5 litru V8 spēkstacijām. Turbokompresors nāca kā papildaprīkojums, kas jaudu pacēla līdz 350 zs, bet ātrums uzauga līdz 170 jūdzēm stundā.

Par Pegaso virsbūvēm gādāja Touring, Serra un Sautchik virsbūvju ateljē. Tādēļ neatradīsiet divus vienādus Pegaso automobiļus. Jau piecdesmito gadu vidū ENASA zaudēja interesi par vieglo auto ražošanu, jo ievērojami pieauga kravas auto pārdošanas rādītāji. Rikarts pameta uzņēmumu.  Pegaso projekta  beigas pienāca 1957. gadā. Spānijas valdība pieņēma lēmumu samazināt finansējumu  ENASA blakus projektiem, kas negatīvi ietekmēja Pegaso nākotni un noveda līdz bankrotam.

Kristiāns Andersons