Stāsts par zilajiem smagsvariem no Maskavas (2. daļa)
Kristiāns Andersons
1956. gada 26. jūnijā Zis rūpnīca ieguva jaunu nosaukumu Zil par godu Ivanam Aleksejevičam Ļihačovam, kas bija rūpnīcas direktors un togad nomira.
Uz Zis 150 bāzes tapa četru tonnu kravas auto Zil 164 ar to pašu 100 zs dzinēju. Kabīni aprīkoja ar apsildes krāsniņu, bet pārnesumu kārbai bija sinhronizaori.
1957. gadā tapa vienkāršāks un ekonomiskāks Zil 157 ( 6×6) ar riepu gaisa spiediena regulēšanas sistēmu. Zil 157 mantojis iesauku Захар.
1960. gadā sākās vērienīgākā rekonstrukcija rūpnīcas vēsturē. Tās beigās, 1964. gadā, uz konvejiera nonāca principiāli jauns, piectonnīgais kravenieks Zil 130. Pirms sērijveida mašīnas jau izlaida divus prototipus 1958. un 1962. gados.
Zil 130 pirmo reizi uzstādīja mderno, 6 litru ( 5969 kubikcentimetru) V8 augšvārstu motoru ar karburatoru un 150 zs jaudu. Tāpat jaunums bija hidrauliskais stūres pastiprinātājs un komfortabla kabīne ar efektīvām ventilācijas un apsildes sistēmām.
Dzinēja pārsegs līdzinājās aligātora rīklei un to vērot varēja caur panorāmas vējstiklu.
Zil 130 pirmā laidiena svars bija 4300 kg. Maksimālais spēkrata ātrums bija 90 km/h, bet apetīte 28 litri uz 100 kilometriem. Bortenieks darbam ar piekabi saucās Zil 130 A, bet ar gāzes baloniem Zil 138.
Auto nepārtraukti modernizēja un 1986. gadā parādījās 431410 modelis. Kopā, līdz 1994. gadam, izgatavoja 3366503 Zil 130. sērijas mašīnu.
Rūpnīcā ražoja arī speciālo visurgājējtehniku armijai un specialām vajadzībām. Bija arī auto vilciens Zil 137 ( 10X 10).
Galvenās, Maskavas rūpnīcas konvejieru kopgarums sasniedza 60 kilometrus, bet ražošanas jauda bija 200 tūkstoši kravas auto gadā.
Jaunas paaudzes kravas auto izstrāde aizsākās jau septiņdesmitajos gados. 1981. gadā parādīja eksperimentālo auto Zil 169Г , bet seštonnīgā Zil 4331sērijveida ražošana sākās 1985. gadā. Galvenās atšķirības no priekšgājēja bija augstāka efektivitāte un ekonomiskums, vienkāršāka un mūsdienīgāka dzinēja pārsega forma, jauna, komfortabla kabīne. Spēkratam uzstādīja jaunu dīzeļdzinēju Zil 645 V8 un astoņu pakāpju pārnesumu kārbu. Tajā ietilpa parasta četru pakāpju kārba ar planetāro demultiplikātoru.
Spēkratam samazināja eļļošanas punktu skaitu, lai ietaupītu uz apkopēm.
No deviņdesmito gadu rūpnīcas veikuma jāmin 1996. gada, trīstonnīgais Zil 5301, kurš ārienes dēļ iemantoja iesauku ‘’Бычок’’. Vērsītim motors bija automobilim pielāgots, traktora dīzelis. Maksimālais spēkrata ātrums 90- 95 km/h.
Zil rūpnīcai nav svešs arī autosports. Tika izgatavoti vairāki sedlu vilcēji Zil 4421 С dalībai FIA kausa izcīņai kravas automobiļiem šosejā pa apli, ar dzinēju jaudu līdz 900 zs.
Netika, protams, aizmirsts arī par limuzīniem. Par Zis 110 mantinieku kļuva Zil 111 ( 1958.- 1961.). Zil 111 kļuva par pirmo PSRS automobili, kuram pārnesumu kārbu varēja pārslēgt ar pogām. Spēkratam bija elektriskie logu pacēlāji un kondicionieris. Nākamajam Zil 111 Г , pirmo reizi, uzstādīja četras, priekšējās lampas. Savukārt Zil 114 lepojās ar vērpstieņa balstiekārtu priekšējiem riteņiem, disku bremzēm, regulējamu stūres slīpumu. Te bija arī centrālā durvju bloķēšana, atermālie stikli un radiouztvērēja distances vadība.
Saīsināto variantu uz Zil 114 bāzes, ar sedana virsbūvi, sauca Zil 117.
Par tālāko tehniskās attīstības soli kļuva Zil 4104. Šim modelim sadales vārpstas ievietotas katrā no cilindru bloka galvām. Cilindru bloks un tā galvas, šai V8 spēkstacijai, izgatavoja no alumīnija sakausējuma. Te salonu dzesēja jau divi kondicionieri. Auto riteņu bāze ir 3880 mm, bet attālums starp buferiem 6330mm.
No tā visa varam secināt, ka Zil ražo gan smagās mašīnas, gan limuzīnus tiem, kam statusa smagums pārsniedza leģendārā Zil 130 kravnesību.
Komentāri: