Tūkstotis jūdžu Itālijas zābakā
Kristiāns Andersons
Nejauši atcerējos, ka arī itāļi reiz rīkoja ļoti slavenu auto pasākumu Mille Miglia, kas tulkojumā nozīmē tūkstotis jūdžu. Pirmo reizi par Mille Miglia uzzināju no sižetiem raidījumā Zebra kaut kad deviņdesmito gadu otrajā pusē. Izrādās, ka toreiz vērotā antīko auto parāde ir bijušas nopietnas sacīkstes.
Sacensību vēsture aizsākās 1921. gadā, kad Brešijas pilsētas auto klubs sarīkoja pirmo Itālijas Grand Prix. Ideja iepatikās arī citām pilsētām un pēc gada Milānas auto klubs rīkoja savu Grand Prix leģendārajā Moncas trasē.
Šāds gājiens ļoti aizvainoja Brešijas iedzīvotājus un 1926. gadā viņiem izdevās realizēt interesantu ideju par neparastām sacīkstēm sporta automobiļos. Tā bija cienīga atbilde ideju zagļiem. Jauno sacīkšu būtība bija apļa veikšanā pa slēgtiem, koplietošanas ceļiem no Brešijas līdz Romai un atpakaļ. Aprēķināja, ka sportistiem būs jāveic gandrīz 1600 kilometru distance. Tā kā senie romieši attālumu mērīja jūdzēs, tad sacensības tika pie Mille Miglia – tūkstotis jūdžu nosaukuma.
Pirmo reizi sacīkstes Mille Miglia notika 1927. gadā, un uz starta stājās tikai 77 mašīnas. Uzvarēja OM markas spēkrats, kas šodien pazīstama kā Iveco. Toreiz uzvarētājs uzrādīja 77 km/h lielu vidējo ātrumu. Arī šodienas Mille Miglia trasē sastopamas 1927. gadā ražotas OM automašīnas. Jau 1930. gadā vidējais ātrums izauga līdz 100 km/h. Gadu vēlāk Rūdolfs Karačiola (Rudolf Caracciola) vinnēja ar Mercedes Renz SSKL mašīnu no kuras Alfa Romeo atpalika par 11 minūtēm. Gandrīz visus pirmskara gadus Alfa Romeo plūca uzvaras laurus Mille Miglia trasē, un tikai vienu reizi izdevās triumfēt BMW 328 Touring Coupe. Par traģēdiju izveltās 1938. gada sacensības, kad gāja bojā 10 cilvēki, bet 25 tika ievainoti. Pēc tam Itālijas valdība aizliedza sacensību rīkošanu uz koplietošanas ielām un ceļiem. Dažus gadus sacīkstes Mille Miglia notika sporta trasē, kur bija jāveic deviņi apļi 165 km garumā. Sākoties karam, sacensību rīkošana tika pilnībā pārtraukta. Kad sacīkstes 1947. gadā atsākās, līdz pat 1955. gadam pārsvara dominēja Ferrari mašīnas. Pavērsiens notika 1955. gadā. kad uzvarēja Mercedes Benz 300 SLR ar alumīnija virsbūvi un F1 pildījumu. Interese par šīm sacīkstēm bija īpaši liela, jo toreiz pirmo reizi tās bija iespējams vērot televīzijā. Pie stūres mašīnai ar 722. numuru sēdēja pats Stērlings Moss, bet stūrmaņa pienākumus pildīja žurnālists Deniss Dženkinsons. Viņu rekords bija 10 stundas 7 minūtes un 48 sekundes, ar vidējo ātrumu 157,65 km/h. Šāds rezultāts bija iespējams perfekti veicot stūrmaņa darbu. Dženkinsons trases īpatnības rūpīgi pierakstīja burtnīcā, kuru vācieši iesauca par lūgšanu grāmatu. Tā tapa pirmā rallija stenogramma, kuru gatavoja divus mēnešus, un Dženkinsons deva skaidrus norādījumus savam pilotam Slērlingam Mosam. Mille Miglia sacīkstēs tas bija jaunievedums. Deniss Dženkinsons izgudroja oriģinālu ierīci – vairākus metrus garu papīra rulli ar trases leģendu un stūrmaņa atzīmējumiem, ievietoja alumīnija kastē, kurai bija divi grozāmi rokturi.
Mosam šis panākums kļuva par lielāko viņa autosportista karjerā. Toreiz uzstādītais rekords turpmākajos gados tā arī palika nepārspēts. Jau 1955. gadā Stērlingam Mosam radās ideja uztaisīt alumīnija kastītes kopijas un pārdot tās bagātiem amerikāņiem, lai nopelnītu naudiņu. Pats ierīces izgudrotājs Dženkinsons gan bija kategoriski pret. Viņš baidījās, ka laižot pārdošanā, zudīs viņa ierīces vērtība un teica, ka to drīkstēs darīt tikai pēc viņa nāves. Moss neuzdrošinājās ierīci pārdot, un tikai, uz sacīkšu, 50 gadu jubileju tika izgatavotas un laistas pārdošanā 722 alumīnija kastītes. Cena arīdzan simbolizēja ekipāžas numuru 722 mārciņas. Taču 1957. gada 12.maijā atkal notika traģisks negadījums – Ferrari, kas piederēja Spānijas karaļa radiniekam, traucās ar ātrumu 250 km/h un tanī brīdī auto nolūza aizmugurējais ritenis. Mašīna apgāzās un ietriecās skatītajos. Gāja bojā 12 cilvēki un ar valdības lēmumu aizliedza sacīkstes ielās uz 20 gadiem. Tikai 1977. gadā. pēc piecdesmit gadiem kopš pirmajām sacīkstēm, atdzima Mille Miglia. Trase palika vecā, taču norise stipri mainījās. Tagad galvenais nebija ātrums, bet regularitāte, vienmērīga braukšanā -grafika ievērošana. Piedalīties drīkstēja tikai automobiļi, kas ražoti līdz 1957. gadam, kas kaut reizi piedalījušies Mille Miglia līdz 1957. gadam. Uz starta ļauts stāties tikai vienam katras markas modelim. Tātad sacīkstes kļuva ne tik daudz par sporta kā reklāmas un izklaides pasākumu, kas piesaista retro automobiļu cienītājus.
Itāļu mafija
Gan līdz karam, gan arī pēc tam Mille Miglia trasē labākos rezultātus ļoti bieži uzradīja Itālijā ražoti auto, Alfa Romeo, Lancia, Ferrari. Aplūkosim trīs šo marku modeļus, kas katra savā gadā aizvedusi ekipāžu līdz pirmajai vietai. Piemēram, 1947. gadā Klements Biondeti (Clemente Biondetti) un Džuzepe Navone ( Giuseppe Navone) uzvarēja ar Alfa Romeo 8C modeli. Šo mašīnu ražoja no 1931-1939. gadam, un tas bija lielisks sporta auto vairāku Grand Prix uzvarētājs. Mašīnu izstrādāja Vittorio Jano, kuru uz Alfa sporta nodaļu 1923. gadā uzaicināja Enco Ferrari. Sākotnēji auto izlaida kā garās bāzes sporta spēkratu, kam bija 2,3 litru dzinējs. Ar to tika uzvarētas citas sacīkstes Targa Florio 1931. gadā un divas nedējas pēc tam īsās bāzes, atvieglotā modeļa versija ieguva pirmo un otro vietu Itālijas Grand Prix Moncā. Sacīkšu variantam 8C 2600 Jano izstrādāja rindas astoņu cilindru motoru ar 2.6 litru tilpumu un 180 ZS, bet pa parastajiem ceļiem plosījās 8C2300 ar 2,3 litru tilpumu un 140 ZS. Lancia triumfēja 1954. gadā ar Alberto Askari pie stūres. Toreiz tas bija modelis D24, un uz 1954. gada sacīkšu starta stājās četri šādi auto. Mašīnu izveidoja tikai sešu nedēļu laikā un tā bija īsāka un vieglāka par bāzes modeli Lancia D20. Divkārtējais F1 čempions Alberto Askari aizvietoja vienu avarējušo D24 braucēju. Askari mašīnas uzpildītājs pirms starta kļūdas pēc eļļas vietā iepildīja benzīnu. Bija nepieciešams pārsēsties rezerves auto, taču to pirms sacīkstēm samīcīja kravas mašīna. Mehāniķi tomēr veica brīnumu un īsā laikā auto bija braukšanas kārtībā. Vēl viens D24 apgāzās, kad mēģināja apbraukt kravas auto, kas aizšķērsoja ceļu. Neraugoties uz visām nelaimēm, Lancia D24 ar Askari finišēja pirmā.
Gadu pirms tam 1953. gadā Mille Miglia laurus plūca Ferrari 250 ar Giannino Marzotto pilota un Marco Crosara stūrmaņa krēslā. Ferrari 250 bija piecdesmito gadu un agro sešdesmito gadu sporta auto. Labākais no 250 saimes bija 1962. gadā ražošanā laistais Ferrari 250 GTO. Te darbojās trīs litru V veida 12 cilindru dzinējs ar sešiem karburatoriem, kas ar saviem 300 ZS pilnībā atbilda sporta auto vajadzībām, Auto nebija nekādu lieku apdares materiālu pat buferi un spidometrs te skaitījās lieki. Oficiālās amatpersonas pēc ilgiem strīdiem atzina, ka 250 GTO ir modificēts 250GT modelis. Burts O te nozīmē apliecināts, atzīts no itāļu valodas omologato.
Tā mājas trasē ar ļoti labām, mājās ražotām, mašīnām uzvarēja itāļu autosporta ‘’mafija’’, kas reti laida ciemiņus pie teikšanas.
Komentāri: