Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Sērfojot facebook tīklā atradu vairākus foto ar Csepel kravas automobiļiem. Izrādās, ka šī marka nāk no Ungārijas. Tāpat kā mūsu pusē labi pazīstamie Ikarus autobusi, kuru versijas ar kroksegumu ‘’garmošku’’ arī tapa Csepel rūpnīcā. Tepat vāca kopā šasijas Ikarus autobusiem. Ikarus modelim 630 uzstādīja Csepel D 614. 10 dīzeļdzinēju. Interesanti, ka uz Ikarus 630 bāzes tapa pārvietojamais stomatoloģijas kabinets Dentobus un fluorogrāfijas kabinets Medicor, kurus sešdesmitajos gados piegādāja PSRS.
Uzņēmums Csepel pastāvēja no 1948. līdz 1989. gadam.
Drīz pēc Otrā Pasaules kara, sagrautās Manfred Weiss rūpnīcas vietā., Budapeštas priekšpilsētā Čepelā sāka būvēt mašīnbūves kombinātu Csepel , kas ražoja civilos un militāros transportlīdzekļus. 1950. gada pavasarī Csepel sāka, pēc licences, likt kopā austriešu kravas auto Steyr 380 ar 3,5 tonnu celtspēju un izvirzītu dzinēja pārsegu. Zem tā strādāja dīzelis D413 ar 5,3 litru darba tilpumu un 85 zs jaudu. Auto ieguva nosaukumu Csepel D350. Spēkratu ‘’iesauca’’ dienēt Ungārijas tautas armijā. Sekoja pastiprināts variants ar kravas kasti D352. Modelim D 420 bija četru tonnu celtspēja.
Savukārt modelis D450 ieguva jaunu dīzeļmotoru ar 5,5 litru darba tilpumu un 95- 100zs jaudu. Celtspēja sasniedza 4,5 tonnas.
Par pagrieziena punktu Csepel vēsturē kļuva 1958. gads, kad uzsāka smagās, septiņu tonnu sērijas 700 ražošanu. Tās oriģinālā pludlīnijas virsbūve atradās virs dzinēja un varēja ietilpināt 4-5 cilvēkus. Oranžais pašizgāzējs foto ir Csepel D711.
1961. gadā tapa armijas, divu tonnu kravas automobilis D344 (4×4) ar piecu pakāpju pārnesumu kārbu un divu pakāpju sadales kārbu. Spēkratam bija starp asu differenciālis un individuāls, Spicer sistēmas, kardānpārvads katram priekšējam ritenim. Automobiļa pilnā masa bija 8,7 tonnas un maksimālais ātrums 82 km/h. Šī modeļa variants D346 pildīja lidlauka degvielas uzpildes auto pienākumus.
Septiņdesmito gadu sākumā izlaida modeli D566 (6×6), kuru izstrādāja nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Uz šosejas tas varēja vest 8 tonnas kravas, bet bezceļā piecas tonnas.
Spēkrata dzinējs bija Raba –MAN D2156 sešu cilindru dīzelis. Interesanti, ka hidrauliskais stūres pastiprinātājs šim auto nāca no Zil 130. modeļa. Kad Ungārijas armija iegādājās PSRS, Čehoslovākijā un VDR ražotos kravas auto, Csepel nācās pamazām pārtraukt savu automobiļu būvniecību. Astoņdesmito gadu beigās rūpnīca pārgāja uz komplektējošo izstrādājumu ražošanu, bet komerciālo kravas mašīnu savākšana turpinājās, pēc pasūtījuma, līdz deviņdesmito gadu vidum.
Csepel rūpnīca , jau kopš piecdesmito gadu beigām ,ražoja arī riteņoto bruņu tehniku Ungārijas armijai kā arī Čehoslovākijas un Polijas bruņotajiem spēkiem. Kā piemēru var minēt 1963. gadā parādījušos peldošo izlūkbruņumašīnu FUG 4×4. Tās ātrums uz šosejas bija 87 km/h, bet peldus 9 km/h.
Tāds lūk bija ungāru smagsvars Csepel, bet nākamreiz atkal atgriezīsimies pie vieglajiem auto un konkrēti Siata no Itālijas.
Kristiāns Andersons