Kā radīts tiem, kam nepatīk ar kājām staigāt…

Ansis stūrēja mājup. Karstā vasaras dienā tikai ar grūtī­bām izdevās sevi piespiest deldēt biroja krēslu līdz darba dienas beigārn. Tomēr dienesta pienākums prasīja savu. Ātrāk majās, nomainīt nekaunīgi pieklājīgo darba uzvalku pret pludmales šortiem, nežē­līgi žņaudzošo kaklasaiti pakārt skapī līdz nākamajai nedēļai un prom no pil­sētas. Nu kaut vai uz tēva vasarnīcu Ogres upes krasta.

Ta gremdējoties patikamās domas par divām brivām dienām, izjūtot, kā Ogres straume skalojas gar kājām un prātā izgaršojot auksta alus garšu, An­sis tuvojās Rīgas nomalei. Laiski izlie­cies pa atvērto sānlogu un klausoties krietni skaļo mūziku, jaunais cilvēks ar nepacietību gaidīja pārsvītroto uzrak­stu “Rīga”, lai beidzot varētu ļaut sava auto zirgspēkiem rādit, ko spēj.

Ceļmalas kreisajā pusē blakus auto­busa pieturai Ansis pamanīja automo­bili ar paceltu bagāžnieka pārsegu un blakus “mīkstai” riepai izkravātiem instrumentiem. Lai gan, šķiet, Anša uzmanību piesaistīja kas cits – pie au­tomašīnas karstajos saules staros gozē­jās jaunkundze īsa, pieguļošā vasaras kleitiņā un ar šokolādes krasas iedegu­mu. Turklāt, pamanot Anša pētošo skatienu, meitenes seja atplauka kaut­rīgā smaidā. To Anša plašā sirds neiz­turēja – meitene nelaimē un vēl tik glī­ta!

Slaidi apmetis līkumu, puisis aptu­rēja auto tieši blakus eskortiņam un, aizmirsis par savu nebūt ne lēto uzval­ciņu un sadistisko kaklasaiti, žilbinoši uzsmaidīja meitenei un sāka atrotīt sniegbaltā krekla piedurknes. Ansis vēlreiz palūkojās nosauļotajā sejiņā, draudzīgi pamirkšķināja ar aci, liekot manīt, ka viss tūdaļ būs kārtībā, tad ķērās pie darba. Meitene ar patiesu in­teresi sejā vēroja katru Anša kustību un ar kautru smaidu atbildēja uz katru jaunā cilvēka šķelmīgo skatienu.

Ansim ar darbiem neklājās viegli.  Riteņa skrūves, šķiet, vismaz gadu ne­bija skrūvētas, atslēga visu laiku cen­tas nolēkt no skrūves, un, lai paceltu automobili ar domkratu, nācās nomes­ties uz ceļiem un sataustīt smilšaino slieksni, lai atrastu cēlājmehānismam paredzēto vietu. Taču neatlaidība vai­nagojās ar panākumiem, un drīz vien nelaimīgais ritenis bija nost.

Atkal uzmundrinoši pamirkšķinājis ar aci jaunajai dāmai, Ansis ieliecās ba­gāžas nodalījumā, lai izceltu rezerves riteni. Diemžēl arī šeit gadījas nepare­dzēti šķēršļi – rezerves ritenis bija tukšs.

Iesākto Ansis pusceļā pamest neva­rēja. Un negribēja, jo meitenes koķetais smaids jau jaunā cilvēka galvā saistījās ar nesen domās pārcilāto – Ogres straumi, vasarnīcu, aukstu alu.

Pieskrūvējis rezerves riteni un atbrī­vojis pacēlāju. Ansis bagāžniekā saka meklēt pumpi. Taču nekā. Lai arī jau­neklim nekad nebija nācies to izmantot, tomēr viņa automobilī šis instruments bija. Visādam gadījumam. Vel no žiguļa laikiem liels, melns rokas pum­pis, kas laika gaitā izkaltis un darbojās tikai ar pusspēku. Tomēr labāk tāds, nekā nekāds, un Ansis, saspļāvis sau­jās, ķērās pie pumpēšanas. Jau pēc pir­mās minūtes puiša piere pārklājās ma­zām sviedru lāsītēm, bet drīz arī krekls pielipa pie muguras un Ansis jutās ka “somu” pirtī.

Meitenes balto zobu un sārto lūpu savienojuma uzmundrināts, jaunais cilvēks kustējās vēl ātrāk, arvien vai­rāk pārklājoties ar sviedriem. Vēl maz­liet, un viss būs kārtībā. Vismaz tik daudz, lai aizbrauktu līdz tuvākajai degvielas uzpildes stacijai, kur pumpēšanu varētu turpināt daudz vieglāk.

Atvienojis rokas pumpi un iemetis to savā bagāžas nodalījumā, Ansis aci piemiedzot iztaisnoja muguru un platu smai­du palūkojās meitenē. Taču viss bija pārāk jauki, lai tā būtu īsteniba. Auto­busa pieturā apstājās jaunais Rīgas “Mercedes” busiņš, un meitene, drais­kulīgi pamājusi ar roku, pazuda tajā. Jauneklis neizpratnē raudzījās te uz eskortiņu, te uz aizbraucošo autobusu, te atkal uz eskortiņu …

– Cik, puis, es tev esmu paradā. ­Ansis izdzirda sev blakus veca vīra balsi. – Man gan šodien veicas! Aizgā­ju uz majām pumpi meklēt, a te tads jauks jaunskungs. Biksas gan esi no­smērējis. Tad cik es tev esmu parada?

Pilsēta jau palika aiz muguras, un Anša vadītais braucamais uzņēma āt­rumu. Puiša prāts saprata, ka sastrēbis karstu un vajadzētu uz sevim dusmo­ties. bet nezin kāpēc viņam nevaldāmi nāca smiekli…